Lai spētu bites pareizi kopt un saimnieciski izmantot, ir jāiepazīst bišu saimes sastāvs, saimes organizācijas īpatnības un bišu dzīvības procesu norises.

Parasti bišu saimē ir viena māte, vairāki desmiti tūkstošu darba bišu, vairāki simti (retāk 1—2 tūkstoši) tranu.

Māte — saimes pamatlicēja.
Māte ir sieviešu kārtas īpatnis ar attīstītiem vairošanās ogrāniem, 20—25 mm gara, ar ievērojami pagarinātu vēderiņa daļu. Māte saimē otru māti necieš. Sastopoties mātes uzsāk cīņu, kurā veiklākā, spēcīgākā nodzeļ vājāko. Dravniekam ar šo māšu īpatnību ir nopietni jārēķinās.

Nesen no šūniņas iznākusī jaunā māte atšķiras no dējošās mātes ar samērā nelielu, tievu vēderu. Tā ir ļoti kustīga, mundri skraida starp darba bitēm pa šūnu kārēm, cenšas it kā slēpties no gaismas. Darba bites tai sevišķu uzmanību nepievērš. Šādas jaunās, vēl nedējošās mātes uzvedības dēļ kāres nedrīkst ilgstoši cilāt un pētīt. Jaunā māte var no saimes aizlidot un, vēl nepazīstot savu mājokli, aiziet bojā. Ja šāda kļūme gadās, tad biškopim jāstāv pie atvērta stropa un jāvēro — iespējams, ka māte, aplidojusi kādu loku, atgriezīsies.

Māte visu dzīvi pavada saimē. Izlido, tikai pārojoties ar traniem un dodoties spietam līdzi uz jaunu mitekli. Pirms pārošanās māte no stropa izlido dažas reizes, lai iepazītu stropa atrašanās vietu un orientētos apkārtnē. Izlido siltās, saulainās rīta stundās, kad darba bites intensīvi lido, bet trani vēl atrodas ligzdā.

Savas dzīves 7—9 dienās bišu māte sasniedz dzimumgatavību un labos laika apstākļos starp plkst. 13—16 izlido apsēkloties. Māti nekad neapsēklo ligzdā, bet lidojot augstu gaisā. Izlidojot māte neuzkavējas uz skrejlaipiņas, bet uzreiz aizlido 3—4 km, dažreiz pat tālāk no savas ligzdas. Tā pastāv izredzes, ka māti apsēklos trani no svešas dravas, svešas saimes un nenotiks tuvradnieciska pārošanās.

Ja māte neapsēklojas 3—4 nedēļu laikā (tas gadās, ja māte izaug ļoti vēlu rudenī vai agri pavasarī, kad tranu nav), tā zaudē spēju apsēkloties un dēj tikai neapaugļotas olas. Šādu māti sauc par traneni.

Apsēklota māte dēj apaugļotas olas, no kurām izaug darba bites un mātes, un neapaugļotas, — no kurām izaug trani.

Pēc apsēklošanās 2—3 dienās mātes ķermenis ievērojami pārveidojas, vēders pagarinās, kļūst resnāks, un māte sāk dēt olas. Dējošā māte pa šūnu kārēm pārvietojas nesteidzīgi un, ja tā nav iztraucēta, tad parasti atrodas uz tukšām šūnām, kur iespējams dēt olas. Dējošu māti darba bites uzmana. Ik brīdi tai seko dažas bites, kas piedāvā peru pieniņu. Jauna, ražīga māte dēšanas kulminācijas laikā diennaktī izdēj 1500—2000 olu.

No mātes ražības ir atkarīgs īpatņu skaits saimē. Kvalitatīva mātes olas dēj ātri un no vietas katrā šūniņā, ko darba bites ir izspodrinājušas.

Māte dzīvo 5—6 gadus, bet lielāko skaitu olu tā izdzēj pirmajā un otrajā dzīvības gadā. Trešajā gadā mātes dējība ievērojami samazinās. Tāpēc mātes maina ik pēc diviem gadiem. Tikai mātes ar ļoti labām īpašībām, uz ko norāda bišu saime (labi ziemo, pavasarī ātri attīstās, ienes daudz barības), atstāj nelielā saimītē vēl 1—2 gadus, lai izaudzētu no tās jaunas mātes. Lai precīzi noteiktu mātes vecumu, to iezīmē.

Kas ir darba bites?
Darba bites ir saimes sieviešu kārtas indivīdi ar neattīstītiem dzimumorgāniem. Darba bitēm gan ir saglabājušies nelieli neattīstītu dzimumorgānu aizmetņi, bet, dzīvojot saimēs, darba bites ir zaudējušas normālas vairošanās spējas. Taču mātes instinkts darba bitēm ir saglabājies. Tas izpaužas rūpēs par pēcnācējiem.

Kā jau nosaukums rāda, darba bites veic visus darbus, kas nepieciešami saimes eksistencei. Tās ievāc nektāru, ziedputekšņus un ūdeni, tīra, vēdina un apsargā stropa skreju, darina šūnas, ēdiena perus un arī māti olu dēšanas laikā ar savā organismā pārstrādātu barību.

Darba bites regulē mātes olu dēšanu. Bagātīgi ēdinot māti, darba bites piespiež to vairāk dēt, bet, barību samazinot, māte olu dēšanu samazina.

Vismazākais darba bišu skaits saimē ir pavasarī: apmēram 9000—14000. Vasarā, sākoties galvenajam ienesumam, spēcīgā saimē ir 50 tūkstoši — 70 tūkstoši darba bišu.

Darba bišu dzīves ilgumu daļēji nosaka iedzimtība, bet tas atkarīgs arī no dzīves apstākļiem. Ja attīstības stadijā ir normāli apstākļi ligzdā (barība, termoregulācija) un jau pirmajās dzīves dienās bite saņem pietiekamā daudzumā ziedputekšņus vai bišu maizi, tā vasarā dzīvo 6—7 nedēļas. Vājās saimēs augušas bites dzīves laiks ir īsāks.

Bezperu periodā darba bites dzīvo 8—9 mēnešus.

Trani — sezonas iemītnieki saimē.
Trani ir saimes vīriešu kārtas indivīdi, to ķermenis ir samērā drukns, cilindrisks, apmēram 15—16 mm garš. Saimes kopšanas darbos trani nepiedalās, tie pārtiek no darba bišu savāktiem pārtikas krājumiem. Ja ligzdā nav medus, bet apkārt stropam zied daudz nektāraugu, trani tomēr nomirst badā, jo nespēj paši atrast barību.

Trani neaizsargā saimi pret ienaidnieku, tiem nav dzeloņa, nav indes. Lielāko laiku trani pavada uz ligzdas malējām medus šūnu kārēm bezdarbībā, slinkumā.

Tomēr pārāk apvainot tranus būtu netaisni. Tranu darbīgais uzdevums ir apsēklot jaunās mātes. Katra saime, kam mostas spietošanas instinkts, audzē lielu skaitu tranu — kaut arī viens trana cirmenis apēd 3—4 reizes vairāk barības nekā darba bišu cirmenis. Šajā periodā trani var brīdi ielidot un mieloties jebkurā saimē.

12.—14. dzīves dienā trani sasniedz dzimumgatavību un siltās, saulainās dienās laikā no plkst. 12—16 lido pa dravas teritoriju un arī ārpus tās.

Mātes apsēklošanā aktīva loma pieder tranam. Tam ir gari spārni, attīstīta muskulatūra, tas ir spēcīgāks un lido ātrāk par māti. Tranam ir ļoti laba redze un oža, tas ātri orientējas apvidū. Tas palīdz tranam ātri atrast māti apsēklošanas izlidojumā. Liels skaits tranu atrod jauno māti bieži vien vairākus kilometrus no dravas. Māti apsēklo 6—10 trani, bet lidojumā tai apkārt ir pat vesels tranu spiets. Tādā kārtā, lidojot starp traniem, māte ir pasargāta no ienaidniekiem (putniem, sirseņiem). Turklāt iespējama arī sugas izlase, jo māti aspēklo spēcīgākie, veselākie trani.

Rudenī, beidzoties ienesumam, darba bites traniem vairs barību nedod, aizbīda tos aiz šķirdēļa un pēc tam izmet uz skrejlaipiņas. Bites — skrejas sargi — uzmana, lai izdzītie trani netiek atpakaļ stropā. Arī citās saimēs tranu neielaiž. Ārpus stropa trani ātri kļūst vārgi un nobeidzas.

Pa ziemu trani paliek tikai tajās saimēs, kam nav mātes vai māte nav apsēklota, vai arī saimē ir ļoti veca māte.

V. Kamola,
Vecbebru sovhoztehnikuma pasniedzēja