Gurķi (Cucumis sativus L.) ir ķirbjaugu dzimtas dārzeņi. Tos audzē gan siltumnīcās, gan atklātā laukā. Katram iedzīvotājam fizioloģiskā patēriņa norma ir 14,3 kg gurķu gadā.

Par gurķu dzimteni uzskata Indiju, kur joprojām aug viena no savvaļas gurķu sugām. Gurķus pazinuši un uztura lietojuši arī senie ēģiptieši. Par to liecina zīmējumi uz pieminekļiem un atveidojumi uz tempļu sienām. Grieķija Homēra laikos bijusi pat pilsēta. Senie romieši gurķus visu gadu audzējuši lecektīs un skābējuši mucās tāpat kā mēs. 16. gadsimtā Krievijā viens no visizplatītākajiem ēdieniem bijusi gurķu zupa – gaļa vārījās gurķu sālījumā ar dažādu sakņu piedevām. Mūsdienās gurķus izmanto svaigus, marinētus un skābētus. Tie veicina labāku barības izmantošanu, jo ir spēcīgi kuņģa sulas sekrēcijas uzbudinātāji.

Gurķu augļos ir 8–20 mg% C vitamīna, 0,04–0,08 mg% karotīna un nedaudz B1 un B2 vitamīnu. Augstu tiek vērtēti gurķos esošie bāziskie sāļi, kas samazina kuņģa sulas skābumu. No minerālvielām gurķos visvairāk ir kālijs, kalcijs, mazāk – jods, fosfors un sērs.

Tautas medicīnā gurķus lieto kā pretsāpju un nomierinošu līdzekli, kad sāp kuņģis, ja ir slimas aknas vai ir dzeltenā kaite. Ārīgi lieto, ja ir iekaisumi, pampumi, apdegumi, vasaras raibumi, pinnes, ja svīst seja (ieziež sejas ādu ar svaigu gurķu sulu). Jau senatnē gurķu sula bijusi neaizstājams kosmētikas līdzeklis, kas attīrīja un aizsargāja ādu. Saberztas gurķu sēklas piemaisīja pūderim, gurķu sulu lietoja grumbu izlīdzināšanai. Arī mūsdienās gurķus plaši izmanto kosmetologi.

Gurķis ir svešapputes, viengadīgs dārzenis, ziedi attīstās gan uz galvenās vasas, gan uz sānvasām. Lai sekmētu sānvasu un līdz ar to sievišķo ziedu attīstību, gurķiem galotņo galveno vasu. Sievišķie ziedi labi attīstās arī tad, ja sēj 2–3 gadus vecas sēklas. Sēklas pirms sēšanas vēlams sildīt mainīgā temperatūrā: pirmās 12 stundas – 40oC temperatūrā, nākošās 12 stundas – 10–12 dienu. Augos, kas izaug no sildītām sēklām, intensīvāk noris fotosintēze, veidojas vairāk sievišķo ziedu. Sēklu sildīšana palielina arī to izturību pret slimībām. Gurķi ir siltumprasīgi augi, optimālā augšanas temperatūra ir 22–25oC dienā un 18–20o naktī. Krāsas temperatūra svārstības gurķiem ir kaitīgas, augļi kļūst rūgti. Rūgtu augļu veidošanos veicina sausa augsne. Augļu rūgtums atkarīgs arī no šķirnes – mazāk rūgti augļi ir hibrīdajām gurķu šķirnēm.

Gurķiem ir liela lapu virsma, tie ir siltumprasīgi augi. Labi gurķi aug 85% mitrā augsnē un ja ir 90% relatīvais mitrums. Augot sausā gaisā, gurķi ir mazražīgi, vairāk cieš no kaitēkļiem un ir rūgti. Taču pārliecīgs mitrums ir kaitīgs.

Vispiemērotākās gurķu audzēšanai ir bagātīgi iemēslotas viegla smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Tā kā gurķi ir siltummīļi, tos jācenšas audzēt no vējiem aizsargātās vietās. Mazdārziņos gurķu dobes vislabāk izvietot starp divām zirņu dobēm. Mazāk piemērotas gurķu audzēšanai ir kūdras augsnes.
Pirms sējas vai gurķu stādīšanas vēlams augsnē iestrādāt 10–15 kg/m2 organisko mēslu. Var iestrādāt arī dažādus kompostus, sadalījušos jūras mēslus. Augsnē jāiestrādā arī 40–60 g/m2 kompleksais minerālmēslojums, vislabāk 5–8 dienas pirms gurķu sējas.

Gurķus sēj uz līdzenas augsnes vai zemākās vietās – dobēs maija trešajā dekādē, kad augsnes temperatūra 10 cm dziļumā ir 12 oC (tad sāk ziedēt zirgkastaņas un dzeltenās akācijas). Parasti sēj 60 cm attālās rindās. Ja dobe ir 100–120cm plata, tās vidū sēj vienu rindu gurķu, bet abās malās 10–15 dienu iepriekš iesēj dilles vai galda bietes, kas gurķiem dod labu aizvēju.

Izsēj 2–5 g/m2 norūdītu sēklu. Rūda šādi: 6–8 stundas sēklas mērcē ūdenī, tad 24 stundas tur uz mitras marles 20–22 oC temperatūrā, pēc tam 36 stundas ledusskapī, kur temperatūra ir nedaudz virs nulles. Norūdītas sēklas var izsēt agrāk nekā nenorūdītas. Labu ražu var iegūt arī tad, ja gurķu sēklas 8 stundas ir mērcētas metilēnzilā šķīdumā (17 mg/l).

Lai iegūtu agras ražas, ieteicams izmantot sīklecektis, ko izgatavo no 5×5 cm koku līstēm, kuru iekšpusē ir izveidotas gropes stikla biezumā. Sīklecektis ir 3 m garas un 20 cm platas. Rāmīšus iestiklo ar 20×7 cm lieliem stikliem, tos sabīdot gropē tā, lai starp stikliem paliktu neliela atstarpe. Uz līdzenas augsnes vai dobēs izveido 8–10 cm dziļas vadziņas. Vadziņas iesēj gurķu sēklas un virs rindiņas uzliek sīklecektī tā, lai stikls no augsnes atrastos 3–5 cm augstu. Kad gurķi sadīgst, rindiņai pierauš augsni, izveido valnīti un sīklecekti paceļ augstāk.

Agru ražu ieguvei izdevīgi ir gurķus audzēt zem plēves mulča. Izveido 1,2 m platu dobi, 30 cm attālumā no tās malām uzber paaugstinātus valnīšus, starp kuriem divās rindās iesēj gurķus. Ik pēc 15 cm sēj 2 sēklas. Tad uzvelk plēvi, tās malas ierok vadziņā. Kad gurķi ir sadīguši un lapiņas sāk pieskarties plēvei, valnīšus dobes vidū paaugstina un, visbeidzot, kad gurķiem attīstās pirmā vai otrā īstā lapa, virs katra gurķa plēvē izdara krustveida griezumus, lai tie augtu virs plēves. Plēve labi sasilda augsni, līdz ar to pārliecīgi neiztvaiko mitrums un ražu var iegūt 10–15 dienu agrāk, nekā audzējot gurķus bez plēves.

Lai iegūtu agrās ražas, gurķus var audzēt no dēstiem. Tos sāk audzēt 25–30 dienu pirms izstādīšanas 10 cm diametra polietilēna plēves vai presētos kūdras un lignīna podiņos. Kā substrātu izmanto trūdvielām bagātu komposta augsni. Labs gurķu dēsts ir zems, drukns, ar 2 vai 3 īstajām lapām. Dēstus 2–3 dienas pieradina pie āra gaisa un, kad ir beigušās salnas, izstāda laukā.

Augšanas laikā gurķi ir jāpasargā no salnām, jāirdina, pie augiem jāpierauš augsne, jāretina, jāpapildmēslo un jālaista. Augsni irdina sekli, lai nesavainotu gurķu saknes. Lai attīstītos papildsaknes un gurķi labāk augtu, pirmo un otro reizi irdinot, tiem pierauš augsni. Ieteicams pat augsni uzraust uz vasām.

Mazdārziņu īpašnieki gurķus parasti sasēj ļoti biezi un neretina. Tāpēc sānvasām netiek klāt gaisma, nenoveidojas ziedi, bites tos slikti apputeksnē, ziedi nobirst un neattīstās augļi. Ja audzē agrīno šķirņu gurķus, metra garumā vēlams atstāt 8–10 augus, bet, ja vidēji agrīno šķirņu gurķus – 4–6 augus.

Lai attīstītos sāndzinumi garstīgu gurķiem, piemēram, ‘Ņežinas vietējiem’, aiz ceturtās lapas nokniebj galotni. Kad augiem jau izveidojušās īstās lapas, tos regulāri vismaz reizi nedēļā no pulksten 10.00 līdz 12.00 papildmēslo. Izmanto vircu, raudzētus govju vai putnu mēslus. Vircu lieto atšķaidījumā 1:6–8 (1 l vircas, 6–8 l ūdens), putnu mēslus – 1:15–18. 10 l vircas šķīduma pievieno 40 g superfosfāta un 30 g kālija sāls. Pirms un pēc papildmēslošanas augsni salej ar siltu ūdeni. Pēc laistīšanas augsni mulčē ar neitralizētu, bagātinātu kūdru, uzberot 2 cm biezu kārtiņu. Lai gurķi mazāk slimotu, tos 3–4 reizes miglo ar 1% Bordo šķīdumu.

Gurķus novāc pusbriedušus ik pārdienas, vislabāk no rīta vai pēcpusdienā. Augļi jānovāc uzmanīgi, neraustot stīgas, jāraugās, lai augļa kātiņš paliktu pie stīgas.

Audzēšanai ir rajonētas vairākas lauka gurķu šķirnes. Visagrīnākā ir gurķu sķirne ‘Altaiskij raņņij’, tā sāk ražot 28.–30. dienā pēc sējas. Agrīna ir arī šķirne ‘Izjaščnij’. Sāk ražot 30.–40. dienā pēc sējas. Šķirni ‘Izjaščnij’ parasti sēj kopā (attiecībā 1:1) ar heterozo šķirni ‘Libelle’, jo šķirnei ‘Izjaščnij’ sākumā veidojas daudz vīrišķo ziedu un tā labi apputeksnē hibrīdu ‘Libelle’. Pret slimībām izturīgas ir vidēji agrīnās šķirnes ‘Grīvas’ un ‘Nežinas vietējie’, Audzēšanai no dēstiem piemēroti ir ‘Dindoņa zaļie ķekaru’ gurķi. Augļus var izmantot svaigus vai konservētus. Skābēšanai piemērotas šķirnes ir ‘Kardija’ un ‘Moskovskij zasoličnij’, ‘Grīvas’.

Ē. Indriksons