Palūkojieties uz blakus sēdētājiem kādā sanāksmē. Nebūs pagājusi ne pusstunda pēc referāta sākuma, kad jau katrs meklēs sev ērtāku pozu; daži saliecas uz priekšu, uzlikdami elkoņus uz ceļgaliem un galvu atbalstīdami ar rokām, citi uzzveļas uz krēsla roku balstiem vai atgāžas pret atzveltni un zviln. Laiku pa laikam cilvēki maina kāju stāvokli, pārmetot kreiso kāju pāri labajai un labo pāri kreisajai. Šāda bieža pozu maiņa viņus nogurdina, līdz ar to koncentrēšanās un uzmanības spēja samazinās.

Lūk, divi pasažieri vilciena vagonā. Sieviete sēž taisnu muguru, saspringta, kopā saņemtas rokas noliktas uz kopā sakļautiem ceļiem. Šāda poza ir ļoti nogurdinoša. Vīrietis, kaut ir kalsns, aizņem gandrīz vai divas vietas. Viņš plati izpletis kājas, atgāzies pret sēdekļa atzveltni, sēžu atvirzījis uz paša sēdekļa malas. Tāda poza ir gan neestētiska, gan kaitīga mugurkaulam.

Lai poza būtu ērta, sēdiet uz sola vai krēsla tā, lai gūžas (kāju daļa starp ceļu un gūžu locītavām) atrastos paralēli, bet apakšstilbi – vertikāli. Sola vai krēsla augstumam jāatbilst apakšstilbu augstumam. Var sēdēt arī uz zemāka sola, bet tad uzlieciet segu, vai spilvenu. Pēdām jābūt novietotām atstatus, apmēram plecu platumā. Muguru turiet taisni, arī galvu nav vēlams noliekt uz priekšu vai atgāzt atpakaļ. Arī rokas turiet vertikāli gar sāniem, plaukstas pavērstas uz āru.

Kad esat atradis ērtu pozu, mugurkaulu centieties pastiept uz augšu; bet muskuļus nesasprindziniet. Dažam sēdēt vertikāli šķiet neērti un nogurdinoši. Tāda sajūta var rasties tikai sākumā, drīz parādīsies labsajūta, ko dos pareiza poza.