Ir izgaisuši piecdesmito un sešdesmito gadu rožainie sapņi par infekcijas slimību izskaušanu mūsu zemē tuvākajā nākotnē. Toreiz profilaktiskās potēšanas rezultātā tika samazināta vai pat izzuda saslimstība ar poliomielītu, difteriju un citām infekcijas slimībām, tika gūti galvu reibinoši panākumi šo slimību ārstēšānā ar antibiotikām, lielas cerības lika uz sociāli ekonomisko apstākļu uzlabošanos.

Dzīvei virzoties uz priekšu, optimistiskais pieņēmums nepiepildījās. Infekcijas slimības turpina eksistēt, mainoties saslimstības biežumam noteiktā reģionā, kā arī saslimstības struktūrai visā pasaulē. Runājot par mūsu republiku, kā piemērus var minēt jersiniozi, pseidotuberkulozi, kas ir parādījušās pēdējos gados, pieaug saslimstība ar leptospirozi, malāriju. Pasaulē jau izplatījušās tādas infekcijas slimības kā AIDS, leģioneloze, un arī mūsu republika šajā ziņā, jādomā, nebūs izņēmums.

Pie mums visbiežāk sastopamas zarnu infekcijas slimības. Šo slimību izraisītājas baktērijas un vīrusi no slimnieka vai pārnēsātāja organisma ar fekālijām nonāk apkārtējā vidē un pēc tam dažādos veidos nokļūst vesela cilvēka kuņģa un zarnu traktā. Citādā veidā inficēšanās nav iespējama. Šajā slimību grupā ietilpst dizentērija, vēdera tīfs, salmoneloze, vīrusu hepatīts A un citas infekcijas slimības. Republikā saslimstība ar dizentēriju 1987. gadā pēc intensīvajiem rādītājiem bija 76,9 gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, bet šī gada astoņos mēnešos šis rādītājs sasniedzis 62 saslimšanas gadījumus. Pieaugums izskaidrojams ar plašāku inficēšanos kolektīvos – bērnudārzos, skolās un citur. Saslimstības līmenis dažādos rajonos un pilsētās ir atšķirīgs, krasas atšķirības vērojamas arī dažādos valsts reģionos.

Tiek veikts milzīgs sanitāri izglītojošs darbs – speciālisti lasa lekcijas, tiek izdotas informatīvas lapiņas un plakāti, publicēti raksti avīzēs un žurnālos, aicinot ievērot sanitāri higiēniskās normas, bet rezultātu nav. Iemesli tam ir vairāki. Minēsim dažus no tiem.

Sanitāri izglītojošā darba autoritāte iedzīvotāju vidū ir zema, jo teiktais un rakstītais bieži neatbilst reālajai dzīvei. Nav iespēju ievērot kaut vai minimālas sanitāri higiēniskās prasības, īpaši publiskajās tualētēs, kuru izskats un nekoptība patiesībā ir aktīva antisanitārijas peropaganda.

Ja attiecībā pret sevi sanitārās normas vērtējam pietiekami augstu, tad saskarsmē ar citiem pret šīm normām netiek izrādīta ne mazākā cieņa, aizmirstot, ka šajā jomā visi esam savstarpēji saistīti.

Antisanitāra darbība var izpausties arī kā pseidopatriotisms, laižot apgrozībā sliktas kvalitātes vai bojātus pārtikas produktus, lai «valsts neciestu zaudējumus», tāpat cilvēkam ar zarnu darbības traucējumiem tomēr dodoties uz darbu sabiedrībai tik lielu ļaunumu, ka attiecīgās personas būtu saucamas pie kriminālatbildības.

Skolās, tehnikumos, augstskolās, kur gatavo speciālistus pārtikas ražošanā un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, jau pirmajos mācību mēnešos vajadzētu iepazīstināt ar pienākumiem un rūpēm par cilvēku veselību, ar raksturīgākajām infekcijas slimībām, kas saistītas ar profesiju, informēt, kādām un cik biežām sanitārajām pārbaudēm šie cilvēki būs pakļauti. Arī starp šo profesiju pārstāvjiem medicīnas darbinieku prasības nereti tiek uzskatītas par untumu.

Bieži ir dzirdēti pārmetumi sanitāri epidemioloģiskajam dienestam par nepietiekamu kontroli. Ir skaidri jāapzinās, ka katru dienu un mirkli šādu kontroli nevar nodrošināt un ka galvenais kontrolētājs var būt tikai pašu darbinieku sirdsapziņa un atbildība pārējo cilvēku priekšā.

Saslimstību ar zarnu infekcijas slimībām nosaka arī vairāki sociāli ekonomiskie faktori. Viens no galvenajiem ir iedzīvotāju lielā koncentrācija pilsētās un pilsētciematos, nenodrošinot tos ar pietiekamu ūdensapgādi, kanalizāciju un attīrīšanas iekārtām. Jāmin arī sabiedriskās ēdināšanas paplašināšana, neradot piemērotus apstākļus darbam, tāpat iespējas ievērot sanitārās normas apmeklētājiem.

Pārtikas produktu deficīts veicina lielu produktu daudzumu iepirkšanu, tiklīdz rodas glabāšana bieži vien ir nepareiza. Deficīts izraisa arī pārtikas produktu pārsūtīšanu no viena valsts reģiona uz otru, palielinot inficēšanās iespējas.

Nepareiza dzeramā ūdens ieguves vietu plānošana, to ekspluatācijas noteikumu pārkāpumi palīdz infekcijas slimībām izplatīties «centralizēti».

Šo un citu iemeslu novēršanai būtu liela nozīme infekcijas slimību profilaksē. Par galveno tomēr jāuzskata sanitārā kultūra visās tās izpausmēs. Atcerēsimies likumsakarību, ka sanitārā kultūra ir daļa no vispārējās kultūras.