Pārbaudot skolēnu veselības stāvokli mūsu republikas skolās, kāda ceturtās klases skolnieka rokas bija tik netīras, ka es atļāvos piezīmi.

Kā redzams, tad šis zēns, kā arī daudzi citi, mazgāšanos neuzskata par nepieciešamību un, ja arī mazgājas, tad mazgā tikai tās vietas, kas «duras acīs» – muti, rokas. Kājas un ausis, kas paslēpušās zem kuplajām pinkām, pēc viņu domām, var nemazgāt: tās taču neviens neredz.

Mazgāšanās jautājumā, tāpat kā daudzos citos, ir vērojami diametriāli pretēji uzskati – no teiciena «no netīrības vēl nav nomiris» līdz fanātiskiem ikdienas divreizēju pelžu aizstāvjiem. Patiesība, kā parasti, ir kaut kur vidū.

Cilvēces attīstības rītausmā, kad cilvēki dzīvoja mežos, kad nebija sagandēts nedz gaiss, nedz ūdens, kad cilvēki staigāja basām kājām, kad kaitīgo mikroorganismu bija uz pusi mazāk, varbūt arī varēja iztikt ar rasu, lietu un retām peldēm upē vai ezerā. Attīstoties civilizācijai, rodoties agrārajai saimniecībai, parādās putekļi un mazgāšanās kļūst par nepieciešamību. Nemazgājās parasti aiz slinkuma ērtības vai aiz pārliecības. Sākot ar viduslaikiem, kad galveno vietu cilvēka dzīvē sāka ieņemt dažādas ticības lietas, miesa tika uzskatīta par grēcīgu, vērā neņemamu un tātad — nekopjamu. Vēlāk, sevišķi rokoko laikmetā, kad pilīs nebija ne vannas istabu, ne tualetes, mazgāšanos aizstāja pūderi, krēmi un parūkas, kas nosedza visu, kas nebija jāredz, arī netīrību. Šādas atbalsis atskan vēl līdz mūsu dienām, kad jaunieši staigā «saspeķotiem», gariem matiem un meitenes – ar parūkām un izkrāsojušās kā paradīzes putni, bieži vien slēpjot zem tā netīrību. Pašreizējā laikā, kad tik liela vērība tiek pievērsta higiēna prasībām, kā arī profilakses jautājumiem, mazgāšanās problēma izvirzās priekšplānā. Kāds no ķīmiķiem reiz teicis, ka ziepju patēriņš raksturojot tautas labklājību un kultūras pakāpi.

V. B Ū M E I S T E R S,
docents