Kustību un balsta aparāta slimības mūsdienās ir ļoti izplatītas, ar tām izteiktā formā slimo apmēram 10% zemeslodes iedzīvotāju. Šie slimnieki ir vieni no biežākajiem poliklīniku apmeklētājiem, viņi ilgstoši ārstējas stacionāros, daudzi no viņiem kļūst invalīdi.

Pēc ārzemju autoru datiem, ar locītavu un tām apkārt esošo audu slimībām slimo gandrīz katrs cilvēks kurš pārkāpis 45–50 gadu vecuma slieksnim. ASV, piemēram, ar šīm slimībām slimo apmēram 55 miljoni cilvēku, Francijā – apmēram 20 miljoni. Nesen notikušajā Eiropas reimatologu kongresā tika minēti dati, ka ekonomiski attīstītajās valstīs turpmāk saslimstība ar locītavu slimībām pieaugs. Tas liecina, ka šo slimību profilaksei un ārstēšanai ir liela sociāla nozīme.

Locītavu slimības var noritēt bezsimptomu formā, un tās diagnosticē tikai nejauši, izmeklējot pacientu rentgenoloģiski.

Visas locītavu slimības, kuras norit ar sāpēm, dala divās grupās. Tās ir artrīti – locītavu iekaisuma slimības – un artrozes – locītavu distrofiski bojājumi.

Astrožu gadījumā slimniekam var konstatēt savdabīgu locītavas «nonēsāšanos», ar tām slimo cilvēki vecākos gados, cilvēki, kuriem ir liela ķermeņa masa. Slimības izcelsmē un norisē liela nozīme ir vietējās asinsrites traucējumiem, pēdu slimībām, piemēram, plakanajai pēdai, kas bieži attīstās jau bērnībā un vēlāk var progresēt, ja cilvēks valkā nepiemērotus apavus.

Ar artrozēm slimo arī cilvēki, kas darbā locītavas pārslogo, tie, kas strādā, ilgi neizmainot pozu, un sportisti, īpaši svarcēlāji, vingrojumi, vieglatlēti.

Pie locītavu slimībām pieder arī deģeneratīvās artrozes, kuras bojā mugurkaulu: uz skriemeļu virsmu malām veidojas izaugsmi, kas pie kustībām var radīt sāpes. Klīniski spondiloze izpaužas kakla-krūšu un jostas-krustu radikulīta veidā ar visdažādākajiem neiroloģiskajiem simptomiem. Šai patoloģijai gan nav nekāda sakara ar «sāļu nogulsnēšanos», kaut gan šāds nepareizs viedoklis pacientu vidū ir plaši izplatīts. Mugurkaula kakla-krūšu daļas spondiloze bieži var radīt stipras sāpes krūšu kurvī, tā dēvētās kardiālās sāpes. Tā kā daudzām slimībām ir ārēji līdzīgas klīniskās pazīmes, locītavu slimības diagnosticēšana ir visai sarežģīta. Bieži sāpes locītavās, piemēram, ir slimniekiem, kuri slimo ar nieru, kuņģa un zarnu trakta slimībām, kollagenozēm.

Šodien zinātnieki īpašu uzmanību velta locītavu iekaisuma slimībām – artrītiem. Visbiežāk izplatīts ir rematoīdais artrīts – smaga, dažkārt pat  invaliditāti radoša slimība, kura var bojāt daudzas locītavas. Šīs slimības cēloņi vēl nav īsti noskaidroti. Līdz ar to apgrūtināta ir tās profilakse. Pašlaik valdošais ir uzskats, ka reimatoīdo artrītu izraisa traucējumi imūnajā sistēmā. Tā sāk izstrādāt antivielas, kuras nodara ļaunumu organismam, tātad slimības izcelsmei ir ģenētisks raksturs. Šī predispozīcija tomēr nerealizējas, ja neiedarbojas eksogēnais, tas ir, ārējais faktors, kas izprovocē, citiem vārdiem sakot, iedarbina iekaisuma procesa mehānismu. Tālāk slimība norit ar paasinājumiem un remisijām. 35–40 gadu vecumā daudziem cilvēkiem locītavas jau ir ievērojami cietušas.

Kas tad ir šis eksogēnais faktors? Tā pirmkārt ir infekcija, arī vīrusu infekcija, trauma – pat psihotrauma vai stress. Tātad organisma norūdīšanai, vīrusa infekciju un tā dēvēto saaukstēšanās slimību profilaksei, traumu, to skaitā arī psihotraumu, profilaksei ir ļoti būtiska nozīme arī locītavu slimību profilaksē.

Slimniekiem, īpaši tiem, kas slimo ar deformējošām artrozēm, ļoti svarīgi ir neatteikties no mērenas, dozētas fiziskās slodzes. Kustības un sāpes saistītas it kā burvju lokā: sāpes neļauj kustēties, liek saglabāt nekustību, bet nekustīgums savukārt izraisa tālāku audu inkapsulāciju.

Īpaši svarīgi ir sākt locītavu un mugurkaula slimību profilaksi jau bērnībā. Labs līdzeklis ir staigāšana ar basām kājām, rāpšanās pa virvi, staigāšana ar basām kājām, rāpšanās pa virvi, staigāšana uz pēdu iekšējām un ārējām virsmām.

Ņemot vērā, ka saslimstība ar locītavu slimībām pieaug, zinātnieki ir radījuši daudz ļoti efektīvu ārstniecisko preparātu, kas ļauj likvidēt sāpes, rīta stīvumu, palielināt locītavu kustīgumu.

Lielu lomu recidīvu profilaksē ieņem ārstēšanās sanatorijās un kūrortos, saņemot balneoloģiskas un dūņu procedūras, kā arī masāžu, magnetoterapiju.

Arvien plašāk sāpju mazināšanai un iekaisuma procesa normalizācijai lieto adatu terapiju. Pēdējā laikā ar panākumiem izmanto arī tādu senu metodi kā manuālā terapija, kad ārsts ar noteiktu roku kustību palīdzību izdara spiedienu uz attiecīgu ķermeņa daļu, it kā locītavu «ievelkot».

Sāpju mazināšanai un iekaisuma likvidēšanai ļoti efektīva ir diēta, ko ievērot ir īpaši svarīgi podagras un reimatoīdā artrīta slimniekiem.

Cilvēki, kas ilgstoši slimo ar locītavu slimībām, ir jāseko, lai šie cilvēki tiktu nodrošināti ar ceļazīmēm uz sanatorijām un diētisko ēdināšanu.

Atsevišķu grupu sastāda slimnieki ar locītavām apkārt esošo audu slimībām. Biežāk izplatītas ir tādas slimības kā pleca-lāpstiņas periaterīts, kas rada kustību ierobežojumu pleca locītavā, kā arī samazina kustību apjomu. Ar šo slimību bieži slimo sievietes pirmsklimaksa periodā, personas, kas, strādājot pie konveijera, ilgstoši noslogo vienu un to pašu locītavu. Slimība var progresēt, novedot pie tā, ka cilvēks ilgstoši ir darba nespējīgs, zaudē savu profesionālo meistarību, iegūst invaliditāti. Šajos gadījumos laikus uzsākta ārstēšana, slimošana, slimnieka pārcelšana citā darbā ar atvieglinātiem darba apstākļiem sekmē ātrāku izveseļošanos.

Z. S I M H O V I Č S – Z O R I N S,
medicīnas zinātņu kandidāts