Ar nosaukumu «radikulīts» apzīmē muguras smadzeņu nervu saknīšu slimības, ko var izraisīt dažādi iemesli. Visbiežāk radikulīts attīstās sakarā ar mugurkaula deģeneratīvi distrofiskām izmaiņām starpskriemeļu disku, mugurkaula locītavu, saišu novecošanās, nolietošanās, traumēšanas rezultātā. Deģeneratīvi distrofisku pārmaiņu rašanos mugurkaulā zināmā mērā sekmē arī vielmaiņas un endokrīni traucējumi, iekaisuma procesi.

Jostas un krustu radikulīts ir slimība, kas rada sociāli ekonomiskas problēmas. Ar to slimo bieži, turklāt pārsvarā jauni un vidēja vecuma, tātad darba spējīgi cilvēki. Līdz ar civilizācijas attīstību un tehnizāciju, roku darba aizstāšanu ar mašīnām cilvēka muskulatūra kļūst arvien vājāka, bet sakarā ar šo muskuļu vājumu un nepietiekamu saspringumu nepareizi izliecas un deformējas mugurkauls – ķermeņa balsts. Pavisam nedaudziem izdodas nodzīvot mūžu, ne reizi neizjūtot sāpes jostas un krustu rajonā sakarā ar nervu elementu kairinājumu vai bojājumu. Tas ir likumsakarīgi, jo mugurkaula jostas daļa no mehāniskā viedokļa ir visvājākā kustību un balsta aparāta daļa, bet mehāniskās slodzes, kas iedarbojas uz to, salīdzinājumā ar citiem mugurkaula rajoniem bieži ir intensīvākas. Tādēļ arī mugurkaula jostas daļas rajonā tik bieži un samērā agrīni rodas izmaiņas.

Mugurkaula deģeneratīvie procesi, kas visbiežāk izpaužas kā osteohondroze, var rasties individuāli dažādā vecumā. Kā rāda pēdējo gadu pētījumi, visbiežāk osteohondrozes parādības sāk attīstīties 15–30 gadu vecumā, kad pārveidojas mugurkaula struktūras un tā apasiņošanas sistēma.

Kā zināms, mugurkaula jostas daļa sastāv no 5 skriemeļiem, un pēdējais jostas skriemelis ir savienots ar krustu kaulu, kas ir 5 krustu skriemeļu savienojums (skriemeļi savstarpēji saaug 20–25 gadu vecumā) un veido it kā balstu mugurkaulam. Starp jostas skriemeļu ķermeņiem izvietoti diski, kas veic amortizatora lomu un nodrošina mugurkaula kustīgumu. Starpskriemeļu disks ir elastīgs veidojums, kas sastāv no cieša audu gredzena un mīksta recekļveida kodola. Saistaudu (fibrozais) gredzens ir svarīgākais mugurkaula stabilizators, kas neļauj izraisīt pārlieku liela apjoma kustības starp skriemeļiem, bet kodols ir atbalsta punkts skriemeļiem, tam ir amortizatora loma un tas nosaka šķidruma apmaiņu starp fibrozo gredzenu un skriemeļa ķermeni.

Organismam pakāpeniski novecojot, diska kodols zaudē spēju piesaistīt šķidrumu vajadzīgajā daudzumā, un līdz ar to rodas bojājumi fibrozajā gredzenā. Tas saplaisā, slodzes ietekmē plīst un caur to izbīdās diska kodola daļas. Šādu parādību sauc par diskozi. Izbīdījusies diska daļa kairina, nospiež vai iestiepj nervu saknītes: attīstās radikulīts. Saknīšu kairinājumu un bojājumu var izraisīt arī izmaiņas starpskriemeļu locītavās un mugurkaula saišu sabiezējums. Svarīga loma nervu saknīšu bojājumu izraisīšanā osteohondrozes gadījumā ir arī iedzimtiem defektiem – šaurām vai neprecīzi izvietotām mugurkaula atverēm. Izmaiņas mugurkaulā var izraisīt arī nervu saknīšu asinsapgādes traucējumus, un attīstās radikulīts.

Jostas un krustu saknīšu bojājumu, tas ir, radikulītu, bieži ierosina gan atsevišķa stipra trauma (piemēram, smaguma celšana, spēcīgs grūdiens, sitiens pa muguru), gan arī mazāk stipra, taču atkārtota traumēšana (satricinājumi, vibrācija, ilgstoši saliekts mugurkauls, atkārtotas saliekšanās un atliekšanās, neveikls pagrieziens u. c.).

Radikulīta attīstību bieži veicina apaukstēšanās, pārkaršana, strauja ķermeņa atdzišana, uzturēšanās caurvējā, pārpūle, pārslodze, infekcijas un citas slimības, saindēšanās un citi nelabvēlīgi faktori. Radikulīta attīstību ierosina arī ilgstošs nepareizs mugurkaula stāvoklis (piemēram, ilga sēdēšana, saliekta poza, mazkustīgums). Visbiežāk tomēr jostas un krustu radikulīta izcelsmē noteicošā ir dažādu nelabvēlīgu faktoru kombinācija.

Jostas un krustu radikulīta galvenā pazīme ir sāpes jostas un krustu rajonā.