Medicīniskās dēles (Hirudo medicinalis un Hirudo officinalis) Eiropā un Āzijā atrodamas samērā plaši. Tās dzīvo stāvošos vai lēni tekošos saldūdeņos. Dabā sastop trīs paveidu medicīniskās dēles, kas atšķiras vienīgi pēc ārējā krāsu toņa un raksta. Dēļu garums svārstās no 6 līdz 12 cm, to resnums un svars var būt ļoti dažāds. Dēlei katrā galā ir piesūceknis. Priekšējais piesūceknis izveidojas ap mutes atveri vienīgi piekošanās brīdī; pakaļējais piesūceknis ir pastāvīgs – tas dēlei noder, lai piestiprinātos. Dēles ķermeni veido 102 pseidogredzeni un muskulatūra; muskuļšķiedras ir gan gredzenveida, gan gareniskas un diagonālas. Šāda muskuļšķiedru bagātība un izvietojums atļauj dēlēm ātri un enerģiski kustēties, tās var līst, peldēt, «iet». Ādā dēlei ir daudz gļotu dziedzeru, kas ražo gļotas. Mutes dobumā ir trīs žoklīši, kuros daudz sīku zobiņu. Starp zobiņiem atveras siekalu dziedzeru izvadi, kuru sekrēts satur bioloģiski aktīvas vielas – hirudīnu un kādu histamīnam līdzīgu vielu. Mutes dobuma turpinājumā ir muskuļota rīkle, kura izpilda sūkņa uzdevumu.

Izsalkusi dēle sver tikai pāris gramu. Pusstundas līdz stundas laikā dēle spēj iesūkt 10–15 mililitru asiņu, vairāk nekā piecas reizes pārsniedzot savu svaru. Šāds barības daudzums nodrošina dēlei pārtiku 1,5–2 gadiem.

Medicīniskajām vajadzībām dēles parasti audzē laboratorijā. Līdz ārstniecībā derīgām vecumam dēles izaug apmēram 11–12 mēnešu laikā. Dabiskajos ūdensbaseinos medicīniskās dēles sasniedz ārstniecībā noderīgu attīstību vienīgi trešajā gadā. Dēles uzglabājamas tīrā ūdenī, pielejot trauku, piemēram, stikla burku, līdz pusei, cieši nosienot ar stingru marli vai gaisu caurlaidīgu audumu. Ūdens traukā maināms gandrīz ik dienas, lai tas būtu dzidrs, nepiegļotots. Mājas apstākļos dēles nav īpaši jābaro.

Senāk, kad ārstniecībā plaši praktizēja asins nolaišanu, dēles lietoja asins atsūkšanai. Tās pazina senajā Romā, XI gadsimtā par tām raksta Avicenna, bet visplašāk dēles šai nolūkā lietotas XVIII un XIX gadsimtu mijā – tās tad uzliktas slimniekiem vairāki desmiti līdz pāris simtiem (!). Pēdējā laikā dēles lieto ārstniecībā tieši hirudīna dēļ, kas, dēlēm piekožoties un sūcot asinis, iekļūst slimnieka organisā.

Hirudīns ir augstmolekulārs polipeptīds, kas kavē asins recēšanu. Tā ietekme uz asinsreci ir visai sarežģīta: tas samazina trombīna aktivitāti, iejaucas fibrīna pārvērtībās, aizkavē asinsreces piektā faktora aktivēšanos un traucē trombocītu aglutinācijas spējas. Nav pierādīts, ka hirudīns spēj šķīdināt jau radušos asins recekli – trombu. Kopā ar hirudīnu medicīnisko dēļu siekalās atrastā histamīnam līdzīgā viela paplašina vissīkākos asinsvadus, tā sauktos kapilārus. Dēļu reflektorā ietekme uz ainsreci veicinātājiem un kavētājiem faktoriem, uz asinsrites sistēmu var būt ļoti dažāda. Ir norādījumi, ka medicīnisko dēļu ietekmē varētu reizēm pazemināties asinsspiediens, uzlaboties caurasiņojums atsevišķos novados.

Visvairāk dēles izmanto ārstniecībā, lai aizkavētu slimīgi pastiprinātu asins recēšanu asinsvados. Visbiežāk dēles lieto, kad paplašinātās kāju vēnās veidojas tromboze vai tromboflebīts – asins sarecēšana vēnā. Šajos gadījumos vēnas piebriest, kļūst cietas un sāpīgas, āda virs tām piesarkst, kļūst karsta, kāja pietūkst. Dēles var lietot, kad tromboze iestājusies vai draud tromboflebīts – asins sarecēšana vēnā. Šajos gadījumos vēnas piebriest, kļūst cietas un sāpīgas, āda virs tām piesarkst, kļūst karsta, kāja pietūkst. Dēles var lietot, kad labāk izvēlēties citus ārstniecības paņēmienus – fibrinolizīna vai heparīna ievadi asinīs jeb tā saukto netiešo antikoagulantu lietošanu, – to katrā atsevišķā gadījumā nosaka ārsts.

Dēles pieliek tuvu trombozētajam asinsvadam, vislabāk nedaudz zemāk. Ja asinsvads guļ sekli zem ādas, nevajag likt dēli tieši virs tā. Nav vēlams, ja dēle piesūcoties ievainotu asinsvadu. Ja smadzeņu asinsvados iestājusies vai draud iestāties spastiska rakstura (asinsvada sašaurināšanās dēļ) vai trombotiska rakstura (asinsvados iestājusies vai draud iestāties spastiska rakstura (asinsvada sašaurināšanās dēļ) vai trombotiska rakstura (asinsvadu recekļa radīta nosprostojuma) traucējumi, tad reizēm praktizē pielikt dēles aizauss apvidū vai uz kakla zem pakauša; ja traucējumi sirds asinsvados – uz krūtīm sirds apvidū. Ir novērojumi, ka, lietojot medicīniskās dēles, noregulējas asinsspiediens. Šais pēdējos gadījumos medicīnisko dēļu lietošana nesola visai drošas sekmes; tās palaikam aizstāj citi ērtāki un efektīvāki līdzekļi. Tomēr asinsvadu trombozes ķermeņa lejasdaļas vēnās vēl joprojām sekmīgi novērš medicīnisko dēļu hirudīns.

Lai pieliktu dēles, slimnieka ādu attiecīgajā apvidū apmazgā ar karstu novārītu ūdeni un nosusina ar sterilu vati vai marli. Nav iesakāms īsi pirms dēļu uzlikšanas mazgāt ādu ar ziepēm, spirtu vai ēteri; smaržas un smakas dēles atbaida. Ja āda ļoti spalvaina, tā jāskuj. Lai dēles ātrāk piekostos, var iepriekš apziest ādu ar cukurūdeni. Ar pirkstiem vai pinceti, kurai aptīti gali, dēles saudzīgi izceļ no kopējā trauka un pa vienai līdz trim ievieto sausā nelielā stikla glāzītē (atbilstoši glāzītes lielumam). Glāzīti veikli apsviež, atvērumu piespiežot pie slimnieka ādas tai vietā, kur paredzēts dēles pielikt. Caur stiklu vēro, kad dēles piesūkušās; tad glāzīti atņem, atstājot dēles pie slimnieka. Procedūru atkārto atbilstoši tam, cik medicīnisko dēļu dienā paredzēts pielikt – sešas, astoņas vai vairāk. Kad dēles piesūkušās, parasti tās atkrīt pašas. Ja tas nenotiek, jāmēģina dēli ar pirkstiem vai pinceti viegli pavelt un noņemt. Ja dēle pretojas, to izdodas noņemt, mazliet apslakot ar sālsūdeni. Dēlēm atdaloties, slimnieka ādā paliek neliela brūcīte, kura asiņo. Jo stiprāk brūcīte asiņo, jo spēcīgāk darbojas hirudīns. Asiņojošās vietas cieši pārsien ar sausu sterilu marli – sterilu marles plāksnīti vai sterilu saiti. Pārsēju noņem pēc 1–2 dienām, kad brūces vairs neasiņo. Tad arī pienācis laiks uzlikt jaunu partiju medicīnisko dēļu. Piesūkušās dēles pēc noņemšanas ieliek šķīvī un nedaudz apkaisa ar sāli. Dēles tad asinis atvemj, un, noskalotas tīrā ūdenī, tās var uzglabāt atsevišķā ūdens traukā atkārtotai pielikšanai tam pašam slimniekam nav higiēniski. Nav iesakāms sagatavot dēles atkārtotai pielikšanai, mēģinot tās «izslaukt», – tā dēles iet bojā.

Medicīnisko dēļu lietošana nav pieļaujama slimniekiem ar izteiktu aknu un nieru bojājumu, ja ir trombocītu trūkums asinīs un līdzīgos gadījumos. Tātad pirms dēļu lietošanas jāapspriežas ar ārstu.

A. Š T I F T S,
medicīnas zinātņu kandidāts