Pieklājība

Mūsu dzīve ir strauja un notikumiem pārbagāta. Mēs esam kļuvuši iekšēji bagātāki. Arī mūsu emocijas ir kļuvušas dziļākas, komplicētākas, smalkākas un apgarotākas. Kontakti paplašinājušies: dienā satiekamies ar desmit un simtiem cilvēku – uz ielas, transporta līdzekļos, darbā, veikalā, kinoteātrī, parkā… Mēs atpūšamies sanatorijās un pansionātos, kur uzturas daudz cilvēku, vai arī izbraucam ar vilcienu ārpus pilsētas vai dodamies tūristu pārgājienos, tāpēc gandrīz nekad nepaliekam vienatnē.

Cilvēka izturēšanās var būt dažāda: viņa skatiens var būt vienaldzīgs, vēlīgs, dusmīgs, arī priecīgs, skumjš, garām ejot, var uzmest vēlīgu skatienu vai pateikt kādu vārdu. Tā ir mūsu zeme, pa kuru mēs staigājam, gaiss, ko mēs elpojam. Un, tāpat kā pārējie ārējās vides elementi, arī psiholoģiskā atmosfēra ietekmē mūsu pašsajūtu un veselību.

Cilvēks ar stabilu nervu sistēmu varbūt arī sevišķi nepārdzīvo, ja veikalā pārdevēja viņam rupji atbild vai kāds gājējs ļaužu drūzmā viņu pagrūž. Bet ļoti jūtīgam cilvēkam tāds atgadījums jau var sabojāt garastāvokli. Tāpēc mani, ārstu, nepārsteidz, ja paciente sūdzas:
– Man kāds cilvēks trolejbusā pateica rupjus vārdus. Kļuva neērti, rokas sāka drebēt, gribējās raudāt, diena sabojāta.

Ja šajā brīdī sievietei izmērītu arteriālo asinsspiedienu, tas būtu paaugstināts, pataustītu pulsu – tas būtu krietni straujāks. Bet, ja būtu vēl iespējams pārbaudīt komplicēto nervu un endokrīnā aparāta reakciju, tad konstatētu asinsvadu sašaurināšanos, adrenalīna paaugstināšanos asinīs un hormonālā līdzsvara traucējumus.

Zinātnieki pierādījuši, ka cilvēka asinsvadi uz nepieklājīgiem vārdiem, kurus viņš nav paspējis pat pilnīgi apzināties, atbild ar nevēlamām reakcijām. Iedomājieties, kāds trieciena spēks var būt rupjiem vārdiem, kurus pasaka acīs!

Būsim atklāti: mēs bieži cits citu psihisko ievainojam un sarūgtinām. Kaut gan tādām epizodēm pašām par sevi ir maza nozīme, tomēr, krājoties citai pie citas, tās nepaliek bez sekām. Pastāvīgās sīkās nepatikšanas traumē nervu sistēmu ne mazāk kā lieli satricinājumi. Tie pazemina cilvēka vispārējo tonusu, negatīvi ietekmē darba spējas un var izraisīt neirozi.

Ne jau bez pamata ir pieņemtas pieklājības normas. Etiķetes prasības atvieglina cilvēkiem savstarpējos sakarus, padara tos patīkamus, palīdz izsargāties no daudzām nepatīkamām domstarpībām. Vispārpieņemtai etiķetei ir higiēnisks, psihoterapeitisks, pat morāls pamats. Galvenais virziens, galvenā pieklājības normas būtība ir prasme parādīt cieņu otram cilvēkam. Tā tiek uzsvērta nepieciešamība saudzīgi izturēties pret sievieti, slimnieku, vecāku cilvēku.

Minēšu piemēru iepazīstoties ar sievieti, vīrietis viegli noliec galvu, bet nesniedz roku pirmais – viņš tikai atbild uz rokasspiedienu, ja viņam sniedz roku sieviete. Nevajadzīga ceremonija? Nē, rituāls, kas vēlreiz pasvītro, ka attiecību robežu nosaka sieviete, ka šajās attiecībās pieļaujams tikai tas, ko atļauj viņa, kas vēlams viņai.

Minēšu piemēru no mājas ētikas. Pie galda sēdošie nesāk ēst, kamēr nav apsēdusies un sākusi ēst mājasmāte. Tas nav sīkums. Diemžēl daudzās ģimenēs ir tā: mājasmāte – māte vai vecmāmiņa – pasniedz pirmo ēdienu un, nepaspējusi pieskarties savam šķīvim, steidzas sagatavot pasniegšanai otro ēdienu, lai visa ģimene varētu ērti paēst. Bet pati steigā norij kādu kumosu, īsti neizbaudījusi ēdiena garšu.

Uz ielas ir savi noteikumi, un tiem ir sava jēga. Vīrietis, kas pavada sievieti, iet braucamās daļas pusē – lai aizsargātu sievieti pret varbūtējiem nelaimes gadījumiem. Vīrietis no satiksmes līdzekļa izkāpj pirmais, pēc tam palīdz izkāpt sievietei. Bet, ieejot mājā, gluži otrādi, palaiž sievieti pa priekšu, atver un pietur durvis.

Tomēr reti kāds atver un pietur durvis, ieejot teātrī, veikalā, iestādē vai izejot no tiem. Un smagās durvis ar lielu spēku uztriecas virsū aizmugurē ejošajam, bet var gadīties, ka triecienu dabū bērns, veca sieviete, invalīds.

Māksla būt pieklājīgam ir prasme redzēt blakus sev citus cilvēkus. Un nepieļaut, ka tos apvainotu, nepieskartos sāpīgai vietai, censtos palīdzēt viņiem. Tā ir prasme redzēt sevi ne tikai kā «es», bet arī kā daļiņu no «mēs».

Justies sarūgtinātam par cita cilvēka nepieklājību nozīmē sodīt sevi par viņa grēkiem. Sevišķi jūtīgiem, viegli aizvainojamiem cilvēkiem varētu ieteikt: centieties neveltīt uzmanību rupjībai, nesarūgtiniet sevi! Bet tā ir, tā teikt, personiskā profilakse. Turklāt, jāatzīst, grūti īstenojama. Bet sabiedriskā, tas ir, pati galvenā un iedarbīgākā profilakse, – pieklājības audzināšana.

Reaģēt uz rupjību pēc principa «no tāda dzirdu» ir vissliktākais variants. Klusēt? Neko neievērot? Var darīt arī tā. Bet vislabāk, ja jūs atbildēsit pieklājīgi.

Ļoti daudzu profesiju cilvēkiem – pārdevējiem, kasieriem, reģistratoriem, biļešu kontrolieriem – diendienā jāatrodas starp cilvēkiem. Piekritīsim, pūlī mēs kļūstam asi un netaisnīgi, pārāk prasīgi, enerģiski, pārkāpjam pieklājības normas.

Diemžēl cilvēki, kas veikalā stāv letes abās pusēs, parasti neveltī uzmanību trafaretajam uzrakstam: «Esiet savstarpēji pieklājīgi!» Bet tā taču ir lieliska recepte pret sīkām, nervozām sadursmēm, pret mikrostresiem. Un, protams, ne tikai «pārdevēju–pircēju» attiecībās, bet vienmēr un visur: gan uz ielas, kolektīvā, gan ģimenē. Tiešām, cik vērtīga cilvēkā ir prasme saudzēt otra cilvēka jūtas, nepamanīt otra cilvēka biklumu vai neveiksmi.

Jāprot jokot, nevienu neapvainojot. Jāprot strīdēties, aizstāvot savu pārliecību. Jāprot būt mīļam, saglabājot pašcieņu.

Pieklājīgs cilvēks neparāda savu slikto garastāvokli, neatļaujas kādam ļauni uzbrukt, viņš neteiks, ka izkāpis no gultas ar kreiso kāju un tāpēc ir rupjš un nesavaldīgs.

Tiem, kam darbā pastāvīgi jābūt saskarē ar cilvēkiem, pieklājībai jākļūst par obligātu profesionālu iemaņu, tāpat kā prasmei ātri nosvērt preci vai saskaitīt naudu.

Protams, pastāvīgi būt iecietīgam ir grūti. Tāds iekšējs saspringums var būt pat kaitīgs. Tātad? Tātad visur un vienmēr tomēr jābūt pieklājīgam …

Īsta pieklājība nav tikai pašsavaldīšanās, apvaldīšanās, bet dabiska reakcija, kas pamatojas uz cilvēka tikumiskajiem priekšstatiem. Bet, tāpat kā iekšējā būtība diktē formu, tāpat pēc vienkārša, formāla pieklājības normu ievērošana iegūst neformālu raksturu, pamazām palīdzot audzināt līdzsvarotību, labvēlību, laipnību.

«Piedodiet», «atļaujiet», «esiet tik labs» – šie vārdi, kurus izrunājam gandrīz automātiski, cilvēkam liek atbilstoši koriģēt labu uzvedību.

Taisnība, automātiska rīcība dažreiz arī nedos vajadzīgo rezultātu. Nepieciešama prasme novērtēt attiecīgo situāciju, atrast pareizu uzvedības līniju.

Cieņa pret cilvēkiem, prasme just līdzi un pārdzīvot cita cilvēka nelaimi jāieaudzina jau agrā bērnībā. Tad arī pieklājības normu ievērošana kļūs ne tikai par refleksu, ierastu darbību, bet būs iekšējās prasības diktēta.

Nav vajadzīga ceremonialitāte, nav vajadzīgs lieks spožums, bet ir rituāli, kas bērniem jāieaudzina. Bērnam jāiemāca teikt «labrīt!» un «ar labu nakti!», sveicināt vecākus cilvēkus, prasme veltīt uzmanību visiem cilvēkiem, pieklājīgi uzvesties pie galda. Prasme pareizi izturēties sabiedrībā jau sen zināma, jau senatnē to uzskatīja par nepieciešamu iemācīt bērnam.

Pieklājīgam, vēlīgam cilvēkam vieglāk dzīvot gan tāpēc, ka «kā sauc, tā atskan», gan tāpēc, ka tāds spēj vieglāk sastrādāties un sadraudzēties ar citiem cilvēkiem, gan arī tāpēc, ka prasme piekāpties, palīdzēt, dod laimes izjūtu pašam.

Vēlīgums pat no fizioloģiskā viedokļa ir visizdevīgākais emocionālo reakciju variants. Lūk, tāds, kas atļaujas asumus, rupjības, pastāvīgi atrodas konfliktu epicentrā, nokļūst nepatīkamās situācijās. Viņš pats samaksā par tādu «izlādēšanos» ar jaunām negatīvām emocijām.

Mūsu sociālistiskā sabiedrība balstās uz augstu humānismu, uz vienlīdzības principu, biedriskumu, savstarpēju cieņu.

Vēlīguma, iejūtības, izpalīdzības ieaudzināšana ir viena no svarīgākajām komunistiskās audzināšanas daļām. Komunistiskā partija dara visu, lai radītu tādu tikumisko atmosfēru, kas atbilstu sabiedriskās dzīves normām, paustu cieņu un rūpes par cilvēkiem darbā un sadzīvē.

Materiālā un kultūras līmeņa paaugstināšanās, vispārējās vidējās izglītības īstenošana, pastāvīgas rūpes par cilvēku ideoloģisko, kultūras un garīgo audzināšanu rada visus apstākļus vislabāko īpašību izpausmei.

Tomēr daudz ir atkarīgs no paša cilvēka, no tā, cik apzinīga ir viņa attieksme pret pašaudzināšanu, darbu, ģimeni, pret savu uzvedību un attiecībām ar citiem cilvēkiem.

(«Zdorovje»)

G. B Ļ I N O V S
psihiatrs