Cilvēkiem, kas slimo ar sirds un asinsvadu slimībām, pareizs dzīves režīms un garīgais miers ir ne mazāk, bet varbūt pat vairāk vajadzīgs nekā medikamentozā ārstēšana. Tāda slimnieka režīms nereti saistās ar dažādiem ierobežojumiem: tiek ieteikts izvairīties, piemēram no pārmērīgas fiziskās slodzes, uztraucošām situācijām, no dažiem uztura produktiem, bet citos gadījumos tiek prasīts izmainīt arī dzimumdzīves režīmu. Šo likumu ignorēšanai var būt visai nepatīkamas sekas. Ārstiem zināmi gadījumi, kad nopietnu komplikāciju rašanās bijusi saistīta tieši ar to, ka slimnieks nav ievērojis nepieciešamos ierobežojumus.

Dzimumdzīves režīms ir atkarīgs ne tikai no slimības rakstura. Ieteikumi var būt dažādi vienas un tās pašas slimības dažādās stadijās. Tie tiek doti, ievērojot vecumu un slimnieka dzimumu, ģimenes stāvokli, temperamentu, dzīves apstākļus. Šajā komplicētajā problēmā nav visiem vienāda standarta vai receptes. Tāpēc nevajag kautrēties padomu prasīt savam ārstējošajam ārstam.

Ļoti labi, ja vīrs un sieva parunā ar terapeitu atsevišķi. Tas var taktiski nemanāmi, bez liekiem spriedelējumiem izmainīt intīmo dzīvi, ko prasa slimība.

Zināms, ka atturēšanās pati par sevi ļaunumu nenodara, bet svarīgi, kādu emocionālo reakciju tā izraisa. Attiecības jārisina tā, lai slimnieks nedomātu, ka ierobežošanās uz laiku, kas vajadzīga viņam, būs pārāk smaga otram.

Visbiežākā un bīstamākā no kardioloģiskajām slimībām ir sirds neiroze. Sirds neirozes kā speciālas slimības izdalījums ir visai nosacīts; tā ir daļa no vispārējās neirozes, tā ir centrālās nervu sistēmas regulējošo funkciju traucējums.

Iemesli, kas izraisa neirozi, ir dažādi: negaidīti dvēseles satricinājumi, ilgstoša neizgulēšanās, pārgurums, pārmērīga alkohola lietošana un smēķēšana. Neirozes cēlonis var būt gan pārmērīga dzimumdzīve, gan arī dzimuma neapmierinājums.

Sirds neirozes noris dažādi, bet galvenās pazīmes ir nepatīkamās sajūtas sirds apvidū. Tādiem slimniekiem raksturīga neticība sev, pārmērīga neuzticība citiem. Viņi viegli pakļaujas iedvesmai un pašiedvesmai, nereti uzskata savu slimību bīstamāku, nekā tā ir, bez vajadzības visās lietās krasi sevi ierobežo, arī intīmajā dzīvē.

Šajā gadījumā ierobežošanās ir lieka: slimnieks var dzīvot normālu dzimumdzīvi. Vēl vairāk, dzimumdzīve dažreiz kļūst par vienu no svarīgākajiem ārstēšanas elementiem.

Sievietes, kas slimo ar sirds neirozi, drīkst kļūt mātes un dzemdēt. Dzemdības labvēlīgi ietekmē organismu, paaugstina vispārējo tonusu, padara sievieti stiprāku, izturīgāku.

Krievijas terapeiti arī hipertonisko slimību uzskata par neirozi, turklāt ar īpaša veida neirozi – asinsteces centra, kas atrodas galvas smadzenēs un vada sirds un asinsvadu sistēmas darbību, specifisku traucējumu. Šī centra funkciju traucējuma rezultātā noris asinsvadu sašaurināšanās. Lai novērstu asinsvadu sieniņu pretestības sekas, sirdij jāstrādā ar piepūli, it kā spiedienā.

Hipertoniskās slimības izcelsmē ir nozīme arī citām funkcijām, kas noris organismā, daļēji dažu hormonu attiecību traucējumiem, kuri ietekmē sirdi un asinsvadus. Šajā sakarā dažādas nepatīkamas ārējās ietekmes, tajā skaitā arī spēcīgas emocijas, var izraisīt tā saukto hipertonisko krīzi – ātru un krasu arteriālā spiediena paaugstināšanos.

Ārsta ieteikumi hipertonijas slimniekam var būt dažādi. Slimības sākuma stadijās, ja tās noris bez krīzēm, ar mērenu arteriālā spiediena paaugstināšanos, var paturēt ierasto dzimumdzīves režīmu vai atļauties nelielu ierobežojumu. Ja slimībai ir viegla vai vidēja forma, tad atturēšanās ieteicama tikai pasliktināšanās periodā. Ja turpretī slimībai ir smaga forma, krīzes rodas bieži, konstatētas izmaiņas acs dibenā, traucētas sirds un nieru funkcijas, tad dzimumdzīvei jābūt minimālai. Tas jāiegaumē abiem – vīram un sievai.

Hipertoniskās slimības izcelsme sievietēm, asinsvadu reaktivitātes izmaiņas biežāk saistās ar psihiski emocionālajiem faktoriem. Tāpēc arī jautājuma atrisinājums par mērķtiecīgu un zināmu ierobežojumu ir atkarīgs no tā, kā pati sieviete uzņem intīmo dzīvi – vai tā kļūst viņai vienaldzīga, apgrūtinoša vai dara prieku, paaugstina tonusu.

Jaunām sievietēm, kas slimo ar hipertonisko slimību, nereti rodas jautājums: vai viņas drīkst dzemdēt? Ja slimība noris smagi – noteikti nedrīkst! Arī slimības vieglākajos gadījumos iepriekš jāpakonsultējas ar ārstu, lai izsvērtu visus «par» un «pret».

Viena no nopietnākajām un diemžēl biežākajām sirds un asinsvadu slimībām ir ateroskleroze. Tā ir organisma vispārēja saslimšana; tās izcelsmē svarīgākā nozīme ir lipoīdu (tauku) vielmaiņas traucējumiem. Šādu traucējumu rezultātā aortas vai citu artēriju iekšējā sieniņā nogulsnējas taukiem līdzīga viela – holesterīns. Pakāpeniski izmaiņas aptver arvien jaunas un jaunas artērijas. Tajās veidojas aterosklerotiskās plātnītes, kuras apgrūtina asinsteci un līdz ar to sirds muskuļa, galvas smadzeņu un citu orgānu apgādi ar asinīm.

Kad koronārajās artērijās tiek apgrūtināta asinstece, kas nes barības vielas uz sirdi, rodas koronārā nepietiekamība. Slimniekam rodas asas, īslaicīgas sāpes pakrūtē (stenokardija). Šīs lēkmes visbiežāk rodas fiziskās slodzes laikā.

Ja miera apstākļos sirds prasība pēc skābekļa un barības vielām tiek attiecīgi apmierināta, tad fiziskā sasprindzinājuma laikā, kad sirds enerģijas patēriņš pieaug, izmainītie asinsvadi nav spējīgi tikt galā ar pieaugušajām prasībām. Rezultātā vienā no sirds muskuļa iecirkņiem var iestāties bads; tādas nelaimes signāls tad arī ir sāpju lēkmes – sirds sauc pēc palīdzības!

Stenokardijas lēkme var rasties no stiprām emocijām. Šajos gadījumos rodas koronāro artēriju spazmas, kā arī tiek ietekmēti miokarda (sirds muskuļa) hormoni, ko uztraukuma laikā pastiprināti izstrādā virsnieru dziedzeri.

Dzimumakts izraisa lielu fizisko spēku un nervu sasprindzinājumu, kas savukārt ietekmē organisma bioķīmiskos kompleksus. Dzimumakta laikā asinis nonāk zināms daudzums adrenalīna un noradrenalīna. Abas šīs vielas, stimulējot sirds darbu, krasi paaugstina tās prasību pēc skābekļa. Vesela cilvēka sirds un asinsvadi ir spējīgi momentā atbildēt uz šīm izmaiņām ar mērķtiecīgām kompensācijas reakcijām. Bet cilvēka organismam, kas slimo ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, tas ir pārmērīgs, reizēm neizpildāms uzdevums.

Koronārās nepietiekamības slimniekiem vairāk nekā citiem jāievēro mērenība intīmajā dzīvē.

Ja ir koronārā ateroskleroze, tad ieteicams dzimumdzīvi krasi ierobežot. Tas jāievēro obligāti. Bet var būt dažādas variācijas atkarībā no slimnieka stāvokļa, slimības stadijas, komplikācijām, stenokardijas lēkmju biežuma. Ja ir smaga ateroskleroze (atkārtoti miokarda infarkti, biežas stenokardijas lēkmes, aizdusa), tad dzimumdzīvei jābūt minimālai vai tā jāpārtrauc pavisam.

Ir arī tādas aterosklerozes formas, kad nav stenokardijas lēkmju un jūtamu sirds un asinsvadu bojājumu pazīmju; šajos gadījumos dzimumdzīves ierobežojums var būt niecīgs.

Ja stenokardijas lēkmes tomēr rodas, kaut arī reti un īsu laiku, jāierobežo dzimumdzīve salīdzinājumā ar to, kāda bija periodā pirms saslimšanas.

Stenokardijas slimnieki zina, ka sāpes ciest nedrīkst; tā kā tās var rasties jebkurā momentā, tad vienmēr jānēsā līdzi validols vai nitroglicerīns un zāles arī jālieto.

Ja reiz pēc dzimumakta radušās lēkmes, vēlāk ieteicams ieņemt nitroglicerīnu jau iepriekš profilaktiskos nolūkos.

Pēc pārciesta miokarda infarkta dzimumdzīve noliegta 4–6 mēnešus. Pēc tam, ja slimnieks jūtas labi, to var atsākt, bet tikpat uzmanīgi un pakāpeniski kā visu pārējo slodzi.

Vecāku dzīves biedru dzīvē ierobežojumi neienes nekādu disonansi. Grūtāk piemēroties jauniem cilvēkiem. Bet reizēm tas ir jādara mīlamā cilvēka veselības labā.

Sirdskaites biežāk uznāk tieši jauniem cilvēkiem. Ja kaite kompensēta, tas ir, ja nepievienojas asinsrites nepietiekamība, tad cilvēks ir praktiski vesels un tam atļauta normāla dzimumdzīve. Sievietes, kurām ir kompensēta sirdskaite, var kļūt mātes un dzemdēt.

Slimniekiem, kuriem ir dekompensācija (pulss kļuvis biežāks, aizdusa, ritma pārsitieni, piepampums), nepieciešama dzimumdzīves ierobežošana. Atkārtotu reimokardītu gadījumos, kad palielinās asinsrites nepietiekamības simptomi, jāatturas no dzimumdzīves vai tā ieteicama minimāli, jo var pasliktināt sirdsdarbību.

Kad slimība pāriet hroniskajā formā, cilvēkam zināmā mērā jānodarbojas ar pašnovērošanu, pašanalīzi. Viņam jāievēro, kādi apstākļi veicina viņa stāvokļa uzlabošanos, kādi – pasliktina. Te domāti daudzi režīma elementi, tajā skaitā arī dzimumdzīves režīms, kas saistās ar daudzām individuālajām un sadzīves īpatnībām. Ar paša slimnieka novērojumiem un ārsta padomu var jebkurā gadījumā rast jautājuma vismērķtiecīgāko atrisinājumu.

D. A R O N O V S,
medicīnas zinātņu kandidāts