Salāti (Lactuca sativa L.) ir asteru dzimtas viengadīgi pašapputes lapu dārzeņi ar īsu augšanas periodu. Agrīno šķirņu augi lietošanas gatavību sasniedz 4–5 nedēļās, bet vēlīno – 7–12 nedēļas pēc sadīgšanas.

Vārds «salāti», domājams, cēlies no itāliešu valodas un nozīmē «ēdiens», kas pagatavots no zaļajām dārzeņu lapām, lietojot sāli, etiķi un augu eļļu.

Salāti patiešām bagātina mūsu ēdienu ar vitamīniem un minerālvielām. Tos uzturā izmanto gandrīz visas pasaules kultūrtautas. Senajā Grieķijā salātus izmantoja ceremoniju rituālos, lai simbolizētu skaistuma un visa dzīvā mainību. Svētku dalībnieki gājienā nesa māla traukus, kuri bija pildīti ar augsni, un tajā auga salāti. Senajā Romā ar salātu audzēšanu nodarbojās pat veselas ģimenes, kuras sauca par laturīniem. Šāds uzvārds Itālijā saglabājies līdz mūsdienām. 18. gadsimtā salātu pagatavošana tika uzskatīta par kulinārijas mākslas kalngalu. Vācijā kulināri šo ēdienu gatavoja, uzvilkuši baltus cimdus, kurus novilka, salātus maisot. Tos saplūkāja un maisīja ar rokām, jo uzskatīja, ka saskare ar metālu ir nevēlama. Francijā un Krievijā augstmaņu galdiem salātus gatavoja bagātīgi atalgoti kulināri. Ir zināms, ka katram mielastam tika pagatavoti salātu ēdieni pēc 12 receptēm.

Salātiem ir augsta barības vērtība, tie satur daudz vitamīnu, ogļhidrātu, organisko skābju, minerālvielas. Visvairāk tajos ir C vitamīna – 10–60 mg%, karotīna – 0,7–3 mg%. Salāti satur arī deviņus B grupas vitamīnus, kā arī E, K un PP vitamīnus. Salātu piensulā ir ābolskābe, citronskābe, dzintarskābe, skābeņskābe, aspargīns un rūgtviela laktucīns. Īpaša nozīme ir laktucīnam, tas mazina asinsspiedienu un nostiprina nervu sistēmu. Tāpēc uzturā salāti jālieto katru dienu, ja iespējams, tad visu gadu. No minerālvielām salātos visvairāk ir kālijs – 250 –390 mg%, ir arī fosfors, dzelzs, magnijs, kalcijs.

Tautas medicīnā salātus lieto nervu un aknu slimību gadījumos, piena sekrēcijas veicināšanai, kā arī tad, ja slimo ar hronisku gastrītu. Salātu iedarbība ir nomierinoša, sāpes remdinoša, iemidzinoša.

Ir pazīstamas vairākas salātu varietātes. Izplatītākie ir lapu salāti, tie veido kuplu lapu rozeti. Tos audzē agri, jo tiem ir īss veģetācijas periods un tie ir mazāk jutīgi pret gaismas trūkumu.

Galviņsalāti veido apaļas vai apaļīgi plakanas galviņas. Tie ir gaismas prasīgi un ar garāku veģetācijas periodu. Lietošanas gatavību sasniedz 8–12 nedēļās pēc sējas.

Latvijā neaudzē romiešu un sparģeļu salātus, maz audzē arī kacensalātus. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst romiešu salātiem, jo tos ir ieteicams lietot uzturā pret aptaukošanos. Tiem ir garš augšanas periods. Galviņas ir iegarenas. Labos augšanas apstākļos romiešu salātiem vienas galviņas masa var sasniegt pat vairākus kilogramus. Lauka apstākļos izaudzētās galviņas septembrī izrok ar sakni un pierok pagrabā. Tā galviņas iespējams saglabāt vairākus mēnešus un lietot uzturā svaigas līdz janvārim. Pateicoties lielajai salātu varietāšu un šķirņu daudzveidībai, ar salātiem patērētājus iespējams nodrošināt visu gadu.

Salāti ir aukstumizturīgi dārzeņi. Tie var augt 8–10 oC temperatūrā. Norūdīti salātu dēsti iztur temperatūras pazemināšanos līdz –6oC. Optimālā augšanas temperatūra dienā ir 15–20  oC, bet naktī – 10–12 oC.

Augusta temperatūra, pāraudzis dēsts, mitruma trūkums veicina lapu nocietēšanos un priekšlaicīgu izziedēšanu. Ja ilgstoši ir mitra augsne, lietains pavasaris un vasara, tad saknēm nepiekļūst gaiss, lapas pastāvīgi ir mitras un salāti sāk slimot: sākumā bojājas lapu malas un veidojas brūni plankumi, pēc tam lapu malas atmirst, plankumi kļūst lielāki, līdz visas lapas sakalst.

Salāti vislabāk aug vieglā smilšmāla augsnē, kur pH 5,8–6,8.