Cilvēce arvien dalījusies divās pretējās nometnēs – tie, kuriem patīk ķiploki un sīpoli, un tie, kuriem nepatīk. Starp pirmajiem bija Ēģiptes faraoni – viņus apglabāja kopā ar mālā atveidotiem ķiplokiem un sīpoliem, lai nelaiķim viņsaulē netrūktu garšvielu. Turpretī senie grieķi nicināja šos augus: to smaka tika uzskatīta par vulgāru.
Ķiploki un sīpoli pieder pie liliju dzimtas. Tie ir vieni no senākajiem kultūraugiem – sākti audzēt Centrālajā Āzijā aizvēsturiskos laikos. Tūkstošiem gadu tie izmantoti tautas medicīnā kā efektīvs līdzeklis sirds slimību, galvassāpju, satūkumu un citu kaišu ārstēšanā. Par ķiploku un sīpolu ārstnieciskajām īpašībām rakstījuši Aristotelis, Hipokrāts, Aristofans. Pirmajās olimpiskajās spēlēs senajā Grieķijā atlēti lietojuši ķiplokus kā stimulējošu līdzekli. Indijā ķiplokus izmantoja brūču tīrīšanai. Ķīnā kopš seniem laikiem ķiploku tēju lieto drudža, holeras un dizentērijas ārstēšanai. 1958. gadā Luijs Pastērs konstatēja, ka ķiplokiem piemīt baktericīdas īpašības. Alberts Šveicers tos izmantoja dizentērijas ārstēšanai Āfrikā. Pirmajā un otrajā pasaules karā ķiplokus lietoja kā antiseptisku līdzekli gangrēnas novēršanai.
Zinātnieki turpina ķiploku un sīpolu neparasto īpašību pētniecību. Protams, pašārstēšanās ar ķiplokiem nekādi nevar aizstāt kvalificēta speciālista palīdzību.
Aizelksne - Dziedinoši zinātniska stila raksti 