Šodien mūsu uzturu bez cukura iedomāties grūti. Taču cukurs Eiropā parādījās tikai viduslaikos. Saldās vielas dzimtene ir Austrumi, arābu zemes, kur aug cukurniedres. Pirmie eiropieši, kas uzzināja, kā garšo cukurs, bija Maķedonijas Aleksandra karavīri. Viņi nosauca šo vielu par «medu bez bitēm».

Krievzemē pēc Pētera I rīkojuma uzcēla nelielu cukurfabriku Pēterburgā. Taču tajā laikā Eiropā jau tika meklētas vietējās izejvielas, jo cukurniedres kļuva aizvien dārgākas.

1747. gadā Vācijā ķīmiķis Markgrāfs atklāja, ka cukuru var iegūt no bietēm. 1802. gadā Silēzijā sāka darboties pirmā iekārta, kas no bietēm ieguva dažas mārciņas cukura. 1802. gadu uzskata arī par Krievijas cukurrūpniecības attīstības sākuma gadu. Neliela primitīva rūpnīciņa Tulas rajonā deva 120 pudus saldās vielas gadā. Toreizējais princips cukurbiešu sulas attīrīšanā saglabājies līdz mūsu dienām. 1830. gadā Krievijā ražoja 100 000 tonnu cukura. Tagad mūsu valsts cukurrūpniecība dod apmēram 12 miljonus tonnu smalkā cukura. Tas ir krietni vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Tiesa, mūsu valstī vidēji katrs cilvēks gadā patērē 43 kg cukura, gandrīz 118 g kaut gan ieteicamā norma pieaugušam cilvēkam ir ne vairāk par 100 g, bērnam ne vairāk par 50 g cukura dienā.