Pirms Ziemassvētkiem mana mīļā mazmeita Pauliņa pašā dārza viducī uzcēla sniega babiņu un košu sārtpunktotu lakatu galvā un tādu pašu priekšautiņu. Pauliņa. Skatoties uz viņu, man liekas dīvaini, ka jaunībā biju pārliecināts: mākslinieks nedrīkst sevi saistīt ar ģimeni, tā apgrūtinās, atraus no galvenā – no mākslas. Savā būtībā tomēr esmu ģimenes cilvēks. Šī tieksme pēc tuvu cilvēku siltuma manī ir jau no vistālākajām bērnības atmiņām. No maniem laukiem, no ganu gaitām (kurš gan latvietis bez tām!), visdažādāko svētku svinēšanas atmiņām – Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi . . . Tad cilvēkus pulcēja kopā Mājas izjūta. Tieši tās mums tagad visvairāk pietrūkst. Es nedomāju četras sienas, kurās izkārtota mūsu iedzīve un kurp atnākam vakaros, lai pasēdētu pie televizora un pēc tam dotos miegā līdz nākamajam rītam, kad atkal katrs aizsteigsies savās gaitās. Māja – tā ir Tēvzeme, tava tauta, tavi tuvinieki. Tās ir tradīcijas, tautas un ģimenes tradīcijas. Kā to visu saglabāt paaudzē, kura turpinās mūsu ceļu nākotnē!

Bērnībā māte allaž atgādināja: lai ko tu arī dari, Dieviņš visu redz – par labo atlīdzinās, par slikto sodīs. Un man likās, ka viņš patiešām visu redz, tāpēc nedrīkst melot, zagt, darīt pāri cilvēkiem un dzīvniekiem. Bērnībā mācītais un atgādinātais kā baušļi iekalti atmiņā un asinīs. Uz visu dzīvi. No bērnības, šķiet, vesels laikmets aizgājis. Gadu simtos koptās latviešu ģimeņu tradīcijas brūk. Zūd darba tikums. Devalvējas ētiskās un estētiskās vērtības. Nav laika un vēlēšanās tiekties pēc skaistuma ikdienā, pēc Mājas – ģimenes kopības izpratnē. Vistuvākie neizjūt nepieciešamību būt kopā ne ikdienā, ne svētku reizē. Garīgās vērtības pārmākusi masu kultūra. Ir vieglāk vakarā sapulcēties pie televizora un iegrimt zilajā ņirbošo kadru smogā. Bet, kad sanākam kopā svētku reizē, tad ij tautasdziesmu nevaram uzdziedāt – nezinām vārdus. Kā lai zinām, ja mātes vairs saviem bērniem nedzied šūpļadziesmu, ja vecmāmiņa neprot pasaku izstāstīt. Dažādos gados lauzti esam mēs paši, mūsu tradīcijas, būtībā. Mūsu ticībā un pārliecībā melnas pēdas atstāja lielais Noliegšanas laiks. Pēc 1948. gada kļuvu par Mākslas akadēmijas studentu. Laiks, kas mūs gribēja padarīt bezpersoniskus. Glābt varēja tikai Māja, tās siltums un svētums. Un man gribējās, lai būtu ģimene, Māja. Vieta, kur es rastu spēku dzīvei un darbam. Labi, ka man blakus ir Elfrīda. Kopā sākām celt mūsu Māju – tiešā un pārnestā nozīmē. Tikai mūsu ģimenes kopības dēļ pārcietām visus tumšos gadus. Pūlējāmies saglabāt visu, kas mums abiem dārgs.