Kad sākusies strauja ķirbjaugu augšana, sevišķi to, kuru augļi ēdami jau agrās attīstības stadijās, tūlīt jādomā par to izmantošanu. Regulāri jāpārbauda cukini, patisonu un citu vasaras ķirbju krūmi. Ja augiem pirmie aizmetušies vīrišķie ziedi, tad ieteicams tos izmantot salātiem, bet augļus var sākt izmantot pārtikā arī ar visu ziedu. Optimālais cukini lielums kā dārzenim ir 10 – 15 cm, patisoniem, kad tie sasnieguši 4 – 5 cm diametru, bet maziem ķirbīšiem – kamēr to miziņa vēl maiga.

Vīrišķo vai sievišķo ziedu aizmešanos regulē temperatūra, un atklātā laukā tāpēc maz kas līdzams. Ir gadi, kad sākumā visi ziedi ir sievišķie un trūkst ziedputekšņu, bet gadās arī otrādi. Svarīga ir temperatūra tieši tajā brīdī, kad notiek zieda daļu diferencēšanās. Ja trūkst vīrišķo ziedu, tos var sameklēt ar kaimiņu mājās un apputeksnēt ziedus mākslīgi. Lai to veiktu, vīrišķajam ziedam noņem vainagu, uzliek uz sievišķā un atstāj. Kādreiz praktizētā ziedu “sabučināšana” vēlamos rezultātus var arī nedot. Ja ziedu apputeksnējam, lai iegūtu noteikta auga sēklas, tad izvēlētais zieds ir jāiesien marles vai plāna kaprona auduma maisiņā. Var izmantot arī zeķes. Daudziem ķirbjaugiem ir izteikta vēlme pēc pirmo augļu nobriešanas augšanu pārtraukt, ka nekā dabas dotais uzdevums izpildīts – tie taču ir viengadīgie augi. Pirmo augļu agrāka vai vēlāka novākšana tūlīt ierosina jaunu augšanas sparu ar lapu un ziedu veidošanos. Sevišķi izteikts tas ir cukini augiem.

Toties vislabprātāk veidojas uz sānu dzinumiem. Par to rūpējas, nogriežot augam galoti tad, kad izveidojušās 5 – 6 pirmās lapas. Uz katra sānu dzinuma ļauj izveidoties 1 – 2 augļiem. Sānu dzinumiem savukārt galotnes nogriež, atstājot aiz augļa tā briedināšanai 2 – 3 nākamās lapas. Visas tālākās lapas un sānu dzinumus pēc maksimālā augļu skaita aizmešanās atdala. Tas sevišķi nepieciešams ķirbjiem ar izteiktu tendenci bagātīgi veidot dzinumus. To nosaka arī mēslojums. Ķirbju pārmēslošana nav vēlama.

Mitrā laikā briestošiem ķirbju augļiem liktenīga var būt gulēšana uz slapjas zemes. To var novērst ar koka paliktni. Pret agrām nelielām rudens salnām ķirbjaugus var pasargāt arī agroaudums. Lapas, kas pieskaras audumam, gan apsalst, bet ķirbji saglabājas, un tos iespējams novākt nebojātus. Varētu jau ķirbjus noņemt pirms salnām, bet ļoti bieži pēc pirmajām salnām seko jauks laiks, kuru gribas vēl izmantot. Ķirbji tomēr noteikti novācami pirms īstajām rudens salnām, bet, ja salnu nav, tad, kad augļi ieguvuši gatavībai raksturīgu krāsu. Ne vienmēr tas izdodas, un bieži nākās nobriedināt jau novāktus ķirbjus. Glabāšanas laikā tie parasti no zaļiem kļūst dzelteni vai oranži. Novāktus ķirbjus iesaka, ja iespējams, kādu laiku uzglabāt siltā telpā, bet pēc tam glabātavā ar temperatūru 5 – 10oC, kur ķirbji jānovieto tā, lai tie nesaskartos. Tas tāpēc, lai no viena bojāta augļa neciestu otrs. Regulāri jāpārbauda, vai nav sākusies puve. Tā var būt postīga, ja rudens bijis lietains un augļa miza nav nostiprinājusies. Mizas struktūru nosaka laika apstākļi. Saulainā vasarā un rudenī augušie augļi ir izturīgāki.

Glabājamos augļus mazgāt nedrīkst, arī ar lupatu noberzt ne. Smiltīm, kas pielipušas pie augļa, jāļauj izžūt un nobirt pašām. Lai nebojātu vaska kārtiņu uz augļa, var pieļaut tikai vieglu noslaucīšanu.

Vēl jāpiebilst, ka ķirbjaugi glabāšanai novācami ar 5 – 7 cm gariem kātiņiem, vislabāk nogriežot, bet ne laužot. Kātiņa nolaušana veicina pūšanas baktēriju iekļūšanu augļos, bet tieši kātiņa stiprinājuma vieta pie augļa ir tā, no kuras sākas pūšana, un tāpēc sevišķi uzmanāma. Uzmanīgiem jākļūst arī tad, ja uz ķirbja mizas parādās atšķirīgas krāsas plankumi. Zem tiem parasti savu darbošanos sāk un turpina ķirbja audu noārdītājas sīkbūtnes, kuru mērķis patiesībā ir palaist brīvībā sēklas. Tā taču tam dabā ir jānotiek. Ne jau bez iemesla mūžīgai dzīvošanai auglī piedzimušas sēklas, bet mums jābūt modriem, lai saglabātu par audzēšanas pūlēm sev pienākošos daļu pēc iespējas ilgāk.