Reizē ar augu izstādīšanu iepriekš sagatavotajā augsnē ieteicams iestrādāt minerālmēslojumu 20 – 30 cm rādiusā ap augu. Labāk lietot pilnmēslojumu – nepilnu sauju uz katru augu, ko iestrādāt tā, lai mēslojums paliktu augsnes virsējā kārtā, tomēr ne vispusē. Var augstvērtīgu, labi sadalījušos kompostu iebērt tieši stādīšanai paredzētajā vietā.

Ja pēc stādīšanas laiks kļūst vēss, tad pirmais kopšanas pasākums ir pārklāt augus ar agrotīklu vai audumu. Tas tiešām lieliski uzlabo mikroklimatu ap augiem. Sevišķi, ja audzē siltumprasīgas kultūras 1995. gadā, tikai pateicoties agroauduma seguamam, izdevās iegūt ‘Early Butternut’ ražu.

Nākamais kopšanas pasākums ir rūpes par augsnes virskārtas irdenumu, jo sablīvējusies augsne traucē gaisa apmaiņu, kas ķirbjaugu saknēm ir ļoti svarīga. Tāpat jārūpējas, lai ķirbjaugiem ātraudzibā sacensties nevar, Ķirbji, sevišķi stīgojošie, nezāles augšanas sākumā var aplikt ap kaudzi. Tāpat var rīkoties arī ar nopļautu zāli. Šāda mulča ap kaudzi aizkavē tās izžūšanu saulē. Vēlāk, kad lapas saaug, tās pašas pasargā augsni no lieka mitruma zuduma.

Straujas augšanas laikā, kaut arī tie stādīti auglīgā vidē, ķirbjaugiem noderīgs papildmēslojums. To vislietderīgāk dot kā šķidro mēslojumu 0,2% koncentrācijā. Tas ir apmēram viena sērkociņu kastītē uz 10 l ūdens. Jāmēslo iepriekš aplieti augi vai arī darbs jāveic pēc lietus.

Mēslošanai ieteicami arī dažādu organisko mēslu raudzējumi. Kādreiz populāros putnu, liellopu mēslu un vircas raudzējumus pamazām sāk aizvietot arī augu raudzējumi, ko dārzā var sagatavot katrs, vajag tikai plastmasas vai koka mucu. Metāla mucas neder, jo tajās iespējama pat augiem kaitīgu savienojumu veidošanās. Gatavošanas process ir tikapat vienkāršs kā izmantojot mēslus. Mucu pieber ar sagrieztām nezālēm. Par visvērtīgākajām šodien atzītas nātres, kosas, tauksaknes, arī ķiploku laksti, bet izmantojamas arī citas nezāles. Iespējamais augu sortiments šeit pilnībā vēl nav apzināts. Ir jāeksperimentē. Virs sagrieztajām nezālēm uzlej ūdeni. Vislabākais ir lietus ūdens, neder hlorēts ūdensvada ūdens — tas vismaz jānostādina. Mucu pasargā režģis no latiņām vai stieples. Raudzējums ir gatavs, kad tas vairs neburbuļo. Raudzējumu izmanto, atšķaidītu 1:10, bet ja jālej arī uz lapām labāk atšķaidīt 1:20. Putnu un trušu mēslu raudzējums jāatšķaida pat 1:30. Šādi raudzējumi satur visas augiem nepieciešamās vielas. Vienīgi fosfora tajos mēdz būt mazāk nekā nepieciešams, tāpēc to ieteicams izšķīdināt atsevišķi un pieliet šķīdumam, bet ne par daudz – tā, lai lejkannā šķīduma būtu apmēram no 20 g superfosfāta izšķīdusi viela. Nedrīkst aizmirst, ka superfosfāts bez viegli šķīstošā fosfāta satur arī balastvielu CaSO4, kas nekad neizšķīst, tāpēc ērtāk ir darboties ar šķīdumu. Izšķīdinot 100 g superfosfāta litrā ūdens, uz katru lejkannu jāpielej glāze šķīduma. Tas ir ērtāk nekā iemaisīt katrā kannā 20 g mēslojuma. Augu daļām raudzējumā sadaloties, koncentrāts neveidojas dzidrs, bet duļķains, jo saglabājas vēl pilnīgi nesadalījušās augu atliekas. To var novērst, ja zāles mucā ievieto, sabērtas reta, stingra auduma maisā. Rūgšanas procesam beidzoties palikušās cietās augu daļas no mucas izņem kopā ar maisu un izber komposta kaudzē.

Vēl jāpiebilst, ka raudzējuma muca smaržo ne visai patīkami, tāpēc tā novietojama kaut kur dārza stūrī aizsegtā vietā, pēc iespējas tālāk no atpūtas stūrīša.

Kad lapas jau augsni nosegušas, ķirbjaugu laistīšana nav nepieciešama, ja laiks ir mēreni mitrs, bet, iestājoties ilgstošam sausumam, tie noteikti laistāmi, jo sulīgo augļu briedināšana prasa ūdeni. Tiesa, dažkārt ķirbjaugu izturība sausumā ir pat apbrīnojama. Bet tas atkarīgs no katra auga izcelsmes un saņemtā mantojuma.

Pret ķirbjaugu kaitēkļiem un slimībām cīnīties nav nācies. Vismaz postošu seku nav bijis, ja neskaita aizsargājamo dabas objektu – vīngliemežu – uzbrukumus. Ir augi, kurus gandrīz neiespējami nosargāt, ja pie tiem nedežūrē nepārtraukti. Pat vienas šķirnes robežās vienu augu gliemeži nograuž pilnīgi un atkārtoti, bet turpat blakus esošam parāpo garām. Ap vīngliemeža mīluļiem nācies iekārtot barjeras un izkaisīt pelnus. Palīdz arī superfosfāts, bet gan tikai negranulētais. Sevišķi jāuzmana tikko izstādītie stādiņi, jo tie pazūd gliemeža vēderā bez atlikuma.

Vēlu rudenī, kad faktiski augšanai labvēlīgais laiks jau garām, uz cukini lapām dažkārt ir parādījusies miltrasa.

Ja esam par ekoloģiski tīru produkciju, tad labāk sadzīvot ar kādu kaitēkli vai slimību nekā ar ķimikālijām to apkarošanai. Nācies piedzīvot, ka sākotnēji par cilvēkam nekaitīgām atzītās indes galu galā izrādījušās pat ļoti bīstamas.