Zemenēm augot dabīgos apstākļos, ir izteikta divu organismu (sēnes un saimniekauga) savienība – tā sauktā mikoriza. Respektīvi, augs barības vielas un ūdeni uzņem gan ar savām saknēm, gan ar mikorizas sēņu hifu palīdzību. Šie obligātie simbionti ne tikai palīdz augam uzņemt barības vielas, bet producē arī augšanas hormonus. Tā augsnēs, kurās, piemēram, ir maz fosfora (P), zemeņu augi absorbē ievērojami vairāk P un tiem ir lielāks sausnas saturs nekā augos bez mikorizas.

Zemeņu mikoriza spaider vesiculararbuscular (VA) grupai. Tās galvenokārt ir Zygomycetes klases, Mucorales rindas Endogonaceae dzimtas sēnes. Šīs sēnes ir obligāti simbionti. Publikācijas par tām sāka parādīties saistībā ar pētījumiem par zemeņu slimībām, kad konstatēja infekciju uz saknēm un arī vadaudu saslimšanas, kuras iepriekš zemenēm nebija raksturīgas, piemēram, verticilārī vīte, serdes puve jeb augu atmiršana, kuru ierosina Phytopthora cactorum un Ph. fragaria, kā arī antraknoze u.c.

Minētās slimības zemenēm sāka parādīties, kad pavairošanai sāka izmantot intensīvās rūpnieciskās tehnoloģijas – sterilos apstākļos audzēja meristēmu stādus, veicot mikroklonālo pavairošanu un sagatavoto stādāmo materiālu no sākuma it kā «sekmīgi» saglabājot vēsumā (+4oC) pat pāris mēnešus, lai zemenēm izdevīgā stādīšanas laikā tos varētu realizēt. Lai izvairītos no izplatītākām slimībām, kā, piemēram, pelēkās puves un lapu plankumainībām, stādmateriālu apstrādāja ar fungicīdiem, tai skaitā arī ar augu intoksikācijas preperātiem.

Ķīmisko apstrāžu rezultātā tika iznīcināta arī mikoriza un pēc veselā vīrusbrīvā stādmateriāla realizācijas un izstādīšanas uz lauka audzētāji sāka novērot jaunas slimības, kuras agrāk zemenēm nebija raksturīgas. Kopīgs šīm «jaunajām» slimībām ir tas, ka tās ierosina galvenokārt vadaudu un sakņu saslimšanu, būtībā ir daudz postīgākas un grūtāk apkarojamas. Turklāt izrādījās, ka šie auģi ir daudz jutīgāki arī pret ērču invāziju.

Secinājums – ja no auga ar ķīmijas palīdzību novāc arī mikorizas sēne, tiek traucēta barības vielu uzņemšana, augšanas hormonu veidošanās un pazemināta arī mikorizas sēne, tiek traucēta barības vielu uzņemšana, augšanas hormonu veidošanās un pazemināta arī auga dabīgā izturība (imunitāte), jo ir izjaukta auga imunofermentatīvā sistēma. Tāpat ir novērots: ja veselu zemeņu stādmateriālu gadās iestādīt augsnē, kur pirms tam ir lietoti nematocīdi vai herbicīdi palielinātā devā, zemenes labi neaug un parādās vispirms brūnplankumainība vai baltplankumainība un pēc tam šīs vadaudu slimības.

Kopš 1974. gada parādījušās daudzas publikācijas, kas liecina, ka mikoriza tiek rūpīgi pētīta. Šodien jau ir pazīstamas deviņas ģintis, kuru sēnes veido mikorizu, tā sauktās “sakņu sēnes” ir sastopamas šādās ģintīs: Endogone, Gigaspora, Acaulospora, Glomus, Entrophospora, Sclerocystis, Complexipes, Modicella un Glaziella. Aprkstītas ir vairāk nekā 50 sugas un arvien jaunas tiek konstatētas. Visplašāk izpētīta ir Glomes ģints, jo to ir vieglāk kultivēt arī laboratorijā. Konstatēts, ka tā ir uz daudzu augu saknēm visā pasaulē. Bet ūdensaugiem un tādiem, kuri aug ļoti mitrās augsnēs, mikorizas sēnes nav konstatētas. Arī balandu (Chenopodiaceae) un krustziežu (Cruciferaceae) dzimtu pārstāvji, pēc pašreizējiem zinātnieku uzskatiem, neveido mikorizu.