Vietas izvēle. Tas ir pirmais, par ko jādomā, ja esam iecerējuši audzēt kādu no ķirbjaugiem. Sevišķi svarīgi tad, ja esam nopirkuši vai saņēmuši dāvinājumā kādu retāku augu sēklas. Vispirms jāizšķiras, kur augu audzēsim – atklātā laukā, segtās vai daļēji segtās platībās zem plēves vai stikla. To, ko var atļauties audzēt ārā, labāk arī audzēt ārā. Segtās platības atstājamas tiem augiem, ko tiešām pie mums ārā izaudēt nevar.

Izvēloties vietu stādījumiem, jāatceras, ka ķirbjaugi ir saules bērni – tātad tiem izraugāma dārza saulainākā vieta. Nākamā problēma – aizsardzība no aukstajiem vējiem, jo saulmīļi ir arī siltummīļi. Labi, ja ap dārzu ir žogs, vienalga kāds – latiņu vai no dzīviem augiem veidots, vienīgi drāšu pinumi šajā reizē ir nenozīmīgi, ja vien tie nav izmantoti kā balsti kādam ātraudzīgam vītenim. Šādas aizsargātas vietas iesilst ātrāk nekā atklātās platības. Ja ķirbjaugus audzē ne tikai savām vajadzībām, bet arī pārdošanai, tad vietas piemājas dārza ielokā nepietiks un jāizvēlas piemērotākā vieta uz lauka. Te priekšroka dodama nogāzēm, kas vērstas uz dienvidu, dienvidaustrumu vai dienvidrietumu pusi. Tās arī iesilst ātrāk un ir siltākas nekā ziemeļu puse.

Grāmatās rakstīts, ka augus ilgstoši vienā vietā audzēt nedrīkst, jo katram no tiem ir sava augsnes izmantošanas specifika, savi kaitēkļi, slimības un spēja augsni pat piesārņot. Augi ar apakšzemes un arī virszemes dzinumiem ceļo, tā sagādajot nākamajai paaudzei iespēju augt nepiesārņotā augsnē… Ko darīt, ja dārziņš ir mazs un ķirbjaugu audzēšanai piemērotu vietu nav tik daudz, lai, ievērojot augseku, tos vienā vietā stādītu ar 3–4 gadu atstarpi? Jādomā par augsnes apmaiņu, jo nepiemērotā vietā, ēnā, jau ķirbjaugus audzēt nav nozīmes.