Ārstniecības augu un dažādu augļu, sakņu sulas var plaši izmantot slimību profilaksē un ārstēšanā. Diemžēl mūsu medicīniskās rūpniecības uzņēmumos ražo tikai alvejas, ceļteku un kalanhojas sulu. Rietumeiropā turpretī šim nolūkam ražo aptuveni 40 dažādu ārstniecības augu un augļu sulas. Bez tam vēl tur ražo ārstniecības augu dializātus, kuri nesatur minerālvielas, un dispertus – stabilizētus, standartizētus ārstniecības augu īpaši izžāvētus izvilkumus un sulas.

Iepazīsimies ar dažām sulām, kuras iespējams sagatavot pašiem mājas apstākļos. Sulu iegūšanai izmanto svaigas augu lapas, lakstus, kurus ievāc ziedēšanas sākumfāzē vai īsi pirms ziedēšanas, tāpat izmanto saknes, gumus, augļus. Sulas gatavo, augu daļas samaļot ar gaļas mašīnu vai ar sulu spiedi, pēc tam tās mehāniski izspiež. Atlikušo masu aplej ar nelielu daudzumu iepriekš novārīta, atdzesēta ūdens, labi samaisa, ļauj nedaudz ievilkties un izspiež caur blīvu audekla gabalu. Šādi iegūtā sula satur vielas, kas šķīst ūdenī: fermentus, dažādus augu hormonus, cukurus, organiskās skābes, askorbīnskābi, B grupas u. c. ūdenī šķīstošos vitamīnus, glikozīdus, pektīnvielas, rūgtvielas, gļotvielas, miecvielas, glikozīdiski saistītos flavonoīdus, minerālsāļus u. c.

Sulas jāuzglabā vēsā vietā ne ilgāk par divām dienām. Lai sulas varētu saglabāt ilgstoši, tās konservē pasterizējot, sterilizējot vai pievienojot kā konservantu spirtu tik daudz, lai tā koncentrācija būtu 18–20%. Sulas iepilda nelielās pudelītēs (50, 100, 200 ml), kuras 10–15 minūtes sterilizē un pēc tam rūpīgi aizvāko. Uzglabā tumšā, vēsā vietā vienu gadu.

Ļoti daudz dažādu fermentu, biostimulatoru, hormonu u. c. sastāvvielu ir dīgstošās sēklās, dīgstos, tāpēc arī tos izmanto profilaksei un kā spēcinošus līdzekļus dažādu slimību gadījumos.

Ja svaigās sulas izmanto slimnieki, kuriem ir gremošanas trakta gļotādas iekaisums, tās ieteicams pirms lietošanas atšķaidīt ar svaigu rīsu, auzu pārslu novārījumu vai ar ūdeni. Sulas gatavo no augiem, kuri nesatur indīgas un stipri iedarbīgas vielas.

Ikdienā mēs bieži lietojam dažādu augļu, sakņu un dārzeņu, dažām no tām var būt arī ārstnieciska nozīme. Tomātu sula regulē gremošanas orgānu, aizkuņģa dziedzera darbību. Svaigu kāpostu, astainās baltstarītes, sīpolu sula uzlabo vispārējo stāvokli kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā. Svaiga kāpostu sula satur daudz aminoskābju, starp tām ir metionīns un S-metilmetionīns, kuram ir izteikta U vitamīna aktivitāte; bez tam vēl tajā ir askorbīnskābe, askorbigens, cukuri, sēru saturoši glikozīdi u. c. sastāvvielas. Sulu var lietot arī zarnu atonijas, aknu, žultspūšļa un žultsvadu iekaisuma gadījumā. Siltu, svaigu sulu lieto pa 1/2 glāzei pirms ēšanas 2–3 reizes dienā. Skābu kāpostu (sevišķi, ja galviņas skābētas rūgušpienā) sula normalizē zarnu mikrofloru, sekmē zarnu peristaltiku. Svaigu kartupeļu sulu lieto pa 1/2 glāzei pirms ēšanas, lai samazinātu sālsskābes saturu kuņģa sulā. Anacīdu un hipacīdu gastrītu gadījumā lietojama ceļteku sula pa ēdamkarotei 15–20 minūtes pirms ēšanas, to var vēl papildināt arī ar 1/2 tējkaroti selerijas (lapu vai sakņu) sulas.

Ēstgribas ierosināšanai, gremošanas orgānu darbības stimulēšanai var izmantot vērmeļu lapu sulu (vāc īsi pirms ziedēšanas, lieto pa 1/2 tējkarotei), tāpat izmanto arī puplakšu sulu.

Kumelīšu sulu (no jaunu augu lakstiem ziedēšanas sākumā) lieto, lai novērstu spazmas gremošanas traktā, mazinātu iekaisumu. Dzer pa ēdamkarotei pirms ēšanas, atšķaida ar ūdeni. Spastisku kolītu gadījumā lieto sarkano biešu sulu ar diļļu
sulas piedevu (tējkaroti uz 1/2 glāzi). Biešu sula ieteicama arī veciem cilvēkiem aterosklerozes, tireotoksikozes gadījumā. Sulu dzer 2–3 reizes dienā 15–20 minūtes pirms ēšanas.

Kā spēcinošus līdzekļus ieteic izmantot mežrozīšu augļu, burkānu, jaunu auzu lakstu (pirms skaru plaukšanas), lielās nātres lapu, spinātu, gaiļbiksīšu, pelašķu, pieneņu etiolētu lapu un sakņu, cigoriņu lapu un citas sulas.

Kā urīndzenošus līdzekļus ieteic lietot bērzu sulu kopā ar jaunu bērzu lapu sulu, ņemot tējkaroti uz glāzi vai ēdamkaroti lapu sulas. Šim nolūkam der arī ķirbja sula (pa 1/2–1 glāzei 2—3 reizes dienā). Seleriju, pētersīļu, lupstāju lapa un sakņu sulas lieto pa tējkarotei vai ēdamkarotei 2–3 reizes dienā. Kā diurētisku līdzekli var izmantot kāršu un dārza pupiņu negatavu pākšu sulu, kadiķa čiekurogu (ievāc oktobrī) ekstraktu pa tējkarotei vai ēdamkarotei 2–3 reizes dienā, kursa ilgums 4–6 nedēļas.

Visas ārstniecības augu sulas lieto pavasarī un rudenī kursu veidā (6—8 nedēļas), pēc tam lietošanu pārtrauc.

Nieru, pūšļa, žultspūšļa akmeņu gadījumā lieto citronu, pīlādžu, melno rutku sulu kopā ar spinātu sulu (1:1), arī sētložņu lakstu sulu. Dzer pa ēdamkarotei 3–4 reizes dienā. Vielmaiņas regulēšanai izmanto jau minētās diurētikas un vēl virkni citu augu sulu: sparģeļu jauno dzinumu sulu (pa ēdamkarotei pirms ēšanas 2–3 reizes dienā, kurss 2–4 nedēļas), melno rutku sulu (kopā ar medu pa ēdamkarotei, bet, ja cilvēks to labi panes, devu palielina līdz 50 ml, lieto pirms ēšanas), tāpat arī mārrutku sulu. Vēl ieteicamas pelašķu, gārsas lapu, ārstniecības pieneņu lapu un sakņu, baltās balandas lapu, gurķenes lapu sulas, kā arī nātru un ūdens kreses lapu sulas (lieto pirms ēšanas pa ēdamkarotei 3–4 reizes dienā; kurss 6–8 nedēļas). Ķirbju un jāņogu sulu maisījumu līdzīgās daļās dzer pa 1/2—1 glāzei 3 reizes dienā pirms ēšanas. Rudenī vēl var izmantot melnā plūškoka augļu sulu, kas sekmē vielmaiņu un ir labs sviedrēšanas līdzeklis drudža gadījumā.

Elpošanas ceļu iekaisumu gadījumā, mutes dobuma un rīkles skalošanai, pilināšanai nāsīs deguna gļotādas iekaisuma gadījumā izmanto kalanhojas, alvejas sulu, burkānu sulu kopā ar sīpolu sulu vienādās daļās, arī ārstnieciskās salvijas sulu. Bronhītu, pneimonijas gadījumā var izmantot šaurlapu ceļtekas, zemtekas, lauku un trejkrāsu vijolīšu, lauku kosas lakstu, māllēpes un hibrīdu tūsklapes lapu, kazeņu, cūceņu lapu un ogu, pelašķu lapu, lakaču, kumelīšu lakstu sulas atsevišķi un arī jauktas kopā (2–3 komponenti). Arī sīpolu un melnā rutka sula kopā ar grauzdētu cukuru sekmē atklepošanu (notīrītas saknes sasmalcina un apkaisa ar cukuru, izdalās sula, dzer pa ēdamkarotei ik pēc 2 stundām vairākas reizes dienā). Spastisku, hronisku bronhītu gadījumā var pievienot arī 5—6 pilienus struteņu sulas. Spazmas novērš arī hibrīdu tūsklapes sula.

Aterosklerozes gadījumā lietojama sīpolu vai ķiploku sula pa 15—25 pilieniem 2–3 reizes dienā, bet hipertonijas gadījumā ieteicama vilkābeļu augļu, māteru lapu, baldriāna sakņu sula. Kā piedevu ieteic izmantot pelašķu lapu sulu – tā novērš spazmas, uzlabo asins apgādi. Šīs sulas var lietot kopā un atsevišķi, dzer pa tējkarotei 3 reizes dienā pirms ēšanas, atšķaida ar ūdeni.

Šeit minētas tās ārstniecības augu sulas, kuras lieto oficiālajā un arī tautas medicīnā. Sulu gatavošanai jāvāc tikai tīrās vietās augoši augi, kuriem nav dots minerālmēslojums un lietoti herbicīdi. Ja kāda auga virszemes daļas ir putekļainas vai smilšainas, tās uzmanīgi jānoskalo tīrā, tekošā ūdenī, mitrums jānožāvē, un tikai tad tās var izmantot sulu iegūšanai.

Helēna RUBINE,
farmācijas zinātņu kandidāte