Vasarā, kad darbs dzen darbu, saimniecēm nav viegli visu paspēt kūtī, laukā, dārzā un mājā. Savu tiesu prasa arī stāvēšana pie plīts. Taču virtuves darbus var izkārtot tā, lai ģimenes uztura sarūpēšanai aizietu mazāk laika. Ierosmei publicējam atmiņas par kādas lauku mājas saimnieci. Tagad apstākļi citi, tomēr daudzi tantes Evelīnas principi un receptes ir, kā saka, liekami aiz auss.

TANTEI Evelīnai, dzimušai un augušai pilsētā, laukos nācās saimniekot sevišķi grūtajos pēckara un kolhozu celtniecības gados. Viņas galvenie principi bija: ēdienam jābūt veselīgam, no sezonā pieejamiem produktiem, ātri pagatavojamam, ilgi glabājamam un, protams, maka saturam atbilstošam. Kulinārijas saturam atbilstošam. Kulinārijas māku viņa bija apguvusi pie mammas Rīgā un Vācijā, kungiem kalpojot. Viņas prasme nodrošināja ģimenei veselību arī pusbada laikā, tāpēc uzskatu par lietderīgu to nodot tālāk, lai dažs labs, skumstot pēc aizjūru gardumiem un arī senāk pieietamiem, ikdienišķiem pašmāju labumiem, padomātu par vienkāršiem ēdieniem, kuri dod spēku un izbrīvē laiku.

Brokastīs allaž bija kāda pašķidra piena putra — auzu, miežu, rudzu — kādi nu milti vai putraimi mājās bija. Rudzu miltus pirms vārīšanas sabrūnināja uz sausas pannas.

Auzu tume pārsvarā bija bez piena, ko nācās nodot obligātajās nodevās valstij. Ar vājpienu aizdarītā miežu putrā sāta tiesai ielika vājpiena biezpiena kunkuļus. Klāt ēda rupjmaizi, retāk — karašu. Svētdienās bija “poļu kafija” — sataupītā piena mazumiņā (verdošā) vārīja zīļu kafiju. Sviestu nelietoja, jo tā nebija. Ja mājās bija rūgušpiens, tika gatavota kurzemnieku skābputra, kuru brokastīs ēda siltu, ar sāls piedevu. Atdzisusī skābputra vienmēr stāvēja bļodā uz galda, un pusdienu vārīšanai laiku neviens netērēja.

Jauno kartupeļu laikā tantes Evelīnas mājā bija iecienīts šāds ēdiens: kartupeļus notīra, sagriež šķēlēs un vāra sālsūdenī. Gataviem nolej ūdeni, nenosusinātus pārlej ar skābu krējumu, pārkaisa ar dillēm un — šķīvjos! Protama lieta, šāds kārums galdā sāka parādīties, kad varēja savām vajadzībām mazliet piena izmalt mājās.

No rīvētiem kartupeļiem vārīja putru — masai izspieda sulu, iemaisīja verdošā pienā, pielika sāli, vārīja dažas minūtes. Konsistence varēja būt ļoti dažāda — atkarībā no piena daudzuma. Ēda ar sviestu (jaunākos laikos), biezāku — ar pienu, aukstu — uzcepa.

Kad dārzā paaugās pupiņu pākstis, tante Evelīna tās sagrieza, sautēja sālsūdenī un izmantoja gan kā piedevu, gan kā pamatēdienu. Sviesta pupiņu pākstis sautēja nesagrieztas un allaž gatavas turēja rezervē.

Piena sakņu zupai ar zirnīšiem viņa lika klāt sauju lielo cūku pupu. Burvīga garša! Pavasarī tika vārīta nātru zupa. Reizēm tante Evelīna klāt lika sīki sagrieztas cieti vārītas olas, reizēm olu iekūla tieši zupā — garšoja uzreiz citādi.

Agrā pavasarī, ja bērni bija čakli un salasīja kosu valītes, viņa tās sautēja — tas bija īpašs gardums. Skābeņu zupu tante Evelīna vārīja bez gaļas, lai varētu ēst arī atdzisušu: kartupeļi, putraimi, ūdens, skābenes, sāls, olas. Labākos laikos lika krējumu. Arī pupiņu zupu viņa vārīja bez gaļas, jo tajās jau tāpat olbaltuma esot pietiekami. Klāt lika putraimus vai grūbas, burkānus un sīpolus.

Līdzīgi skābeņu zupai vārīja zupu no biešu lapiņām (ne tikai sarkano vien), tai gan pietaupīja kādu žāvētas gaļas gabaliņu. Vārīt var arī balandu lapas, nekādas vainas!

Vasaras otrajā pusē bija vieglāk — dārzā sakņu pietika. Sakņu un dārzeņu tīrīšana pārsvarā bija bērnu pienākums. Līdz ar to viņi parūpējās par savu veselību — zobiem un sārtiem vaigiem.

Burkānus, kāļus, rāceņus, zirņus, kāpostus bērni ēda galvenokārt nevārītus. Rīvētus burkānus un bietes maisīja kopā ar ķiplokiem, rutkus ar sīpoliem, kāpostus ar āboliem, ķirbjus ar brūklenēm. Aizdaram lietoja krējumu, kad varēja to atļauties.

“Kāpostu miksli” tante Evelīna gatavoja šādi: sīki sagrieztus kāpostus sautēja sālsūdenī ar sīpoliem un sviestu, pielika nomizotus, sagrieztus ābolus.

Vasarā kāļus (sprūtiņas) sautētus ēda ar krējumu (kā kurzemnieki), rudenī gatavoja ar jēra gaļu — tas esot piebaldzēnu gaumē.

Īpaši gardi bija tantes Evelīnas ķirbju salāti. Ar rievotu nazi sagriež ķirbjus nelielos kubiņos (var arī garenos), pārlej ar verdošu marinādi, kuru gatavo šādi: ūdenī izšķīdina cukuru, pieliek virces, krustnagliņas, kanēļa miziņas, etiķi (vai kādu skābu sulu — cidoniju vai citronu, tā viņa darīja jaunākos laikos), uzvāra, izkāš, ieliek atpakaļ garšvielas, ķirbjus un tur marinādē kādas 10 stundas. Tad, pa brīdim maisot, vāra, kamēr ķirbju gabaliņi kļūst caurspīdīgi. Ja marinādi ar kādu sulu iekrāso, iznāk garšīgi un skaisti arīdzan.

Savas dzīves atvieglošanai tante Evelīna allaž domāja par parītdienu – mājās vienmēr bija dažādas ēdienu sastāvdaļas: novārīti kartupeļi, burkāni, pupiņas, bietes, rīsi, zivis u. c. Ceptas reņģes viņa lika marinādē, pēc dažām stundām bija gatavas brīnišķīgas zivtiņas ar mīkstām asakām. Tās gatavodama, viņa dziedāja: “Zvejnieks noķer buti, kolhoznieks kauj uti, bet tauta tura muti, lūk, tā tas rīmējās!” ✦

I. Ābelīte