LAI vasaras karstumā būtu, ar ko slāpes dzesēt, tante Evelīna gatavoja “attaukošanās skābputru”: putraimus noskaloja, izvārīja, pārlēja lielā podā, pielēja neatdzesētu pienu, pēc kāda brītiņa rūgušpienu (var arī kefīru). Ja no rīta izvāra – vakarā jau ir lielisks strebjamais! Šī skābputra pamatīgi izdzen no organisma lieko šķidrumu, un tante Evelīna sirsnīgi ieteica visiem vienu dienu nedēļā iztikt ar šo skābputru un pati arī to ievēroja.

Tikko sānus sāka spīdināt baltie dzidrie — un to jau parasti ir daudz — tante Evelīna ābolus cepa cepeškrāsnī vai vārīja, un atkal mājās rezervei. Ja vēl piedzēra klāt pienu — ar to gan jāuzmanās — skābputras nodzītie kilogrami ātri vien nāca atpakaļ.

Ābolu laikā tante Evelīna bieži gatavoja ābolmaizi jeb “ābolmaizes virsu”. Atkarībā no sastāvdaļu proporcijām un to sakārtošanas secības pannā maizīte iznāk ļoti dažāda.

Ābolus sagriež (mizošana ir gaumes jautājums), sajauc ar miltiem, pievieno ar cukuru sakultas olas, liek veidnē, kas izsmērēta ar taukvielām un izkaisīta ar mannu, pārkaisa kanēli un cep. Var darīt tā: olas ar cukuru sakuļ, pieliek miltus, pusi masas ielej veidnē, pārliek ābolu šķēlītes, pārkaisa ar cukuru un kanēli, pārlej atlikušo masu, liek krāsnī un cep. Ja ābolus liek krāsnī un cep. Ja ābolus liek tikai virspusē, tad pārziež krējumu, tam pa virsu kaisa cukuru un kanēli. Ja ābolu būs pavairāk, iznāks ar pienu ēdams sacepums. Maizīte būs atšķirīga, ja olas ar cukuru saputos vai arī tikai samaisīs.

Pavasarī šādai maizītei izmantoja rabarberus, tikai iepriekš tos pārkaisīja ar cukuru, lai izvilktu sulu, vai sautēja.

Sarkanu rabarberu kompotu dabūja, novārot rabarberu mizas. Īpatnējs aromāts ir rabarberu kompotam, ja tam pievieno dažas nevārītas zemenes.

Tomātu laikā pie kartupeļiem tika pasniegta tomātu mērce: sīpolus ar tomātiem apcepa, pielika sāli un krējumu.

Īpašs gardums bija seleriju salāti, kuros var lietot gan siltus, gan aukstus uz sviestmaizes: burkānus un seleriju saknes sarīvē, sautē kopā ar apceptiem tomātiem un sīpoliem, pieliekot sāli, eļļu, piparus.

Eļļu tante Evelīna lietoja vēl siļķu sagatavošanai: tās nomērcēja, sadalīja gabaliņos (bez asakām), pārskaitīja sarkanos piparus, pārlika sagrieztus sīpolus un visu pārlēja ar eļļu, un lika pastāvēt dažas stundas.

Tantes Evelīnas mājā vasarā gaļu lietoja maz. Pavasara pusē šad tad gadījās kāds teļa gaļas gabals, vēlāk — kāda vista. Saimnieks Mārtiņš mēdza teikt, ka vista pusdienu galdā var būt tikai divos gadījumos – ja mājā slimnieks vai pati vista slima. Vasarā reizēm vanagam nelaimējās aiznest vistu, tad tā tika saimei. Uz rudens pusi katlā nokļuva kāds no jaunajiem gailēniem un pīles. Dūšas piesiešanai mājās turēja žāvētas gaļas gabalu. Nezinu, kā īsti bija – vai tante Evelīna gatavoja tikai to, ko ēda saimnieks Mārtiņš, vai arī viņš ēda visu, ko tante gatavoja, bet ēdienu gatavošanā un patērēšanā viņiem bija pilnīga vienprātība. Un arī bērni līdz pat šai dienai, kad jau pašiem ir mazbērni, nesaprata, ka kaut kas no galdā celtā varētu arī negaršot. “Vasarā enerģiju dod saule, nevis gaļa,” tāds bija viņu uzskats, “gaļa tik spēku atņem.” Pēc pusdienām tad jāpaguļ, kamēr tauki ap nabu apskrien, bet kurš pa to laiku darbu darīs un par dzīvi priecāsies? ✦

I. Ābelīte