Šeit nav arēnas. Nav brīžu, kad sastingst tūkstoši. Un saspringtība, kuru rada ātrums, veiklība, kombinācija un laime un kura skubina, palīdz, iedvesmo, – nav līdzīga tam bezgala saspringtajam klusumam, kāds kritiskos brīžos iestājas šai baltajā zālē. Varbūt tā ir spožā gaisma, kas izraisa šo salīdzinājumu. Varbūt – cīņas moments. Varbūt tas, ka bieži, tik bieži visu izšķir sekundes, minūtes. Varbūt . . . Kaut uz spēles ir nesalīdzināmi vairāk nekā gods. Šai cīņā ir visaugstākā likme vēl ārstējumu viņu nodod citai nodaļai – pirms pirmā smaida . . .

“Un gadās tā, ka pēkšņi tramvajā vai trolejbusā tu jūti — kāda bērna acis tevī vērīgi lūkojas. Ieskatos viņā — ak, cik liels viņš pastiepies, gandrīz vairs nevar pazīt. Bet viņš, viņš atceras un smaida. Un tad es jūtos laimīgs.” Reanimācijas nodaļas vadītājs Harijs Klints apklust, un var nojaust, ka šai paskarbajā, ļoti nopietnajā, daudz pieredzējušajā cilvēkā mīt jas zāle turpinās divas diennaktis. Puisītis bezsamaņā. Jāatjauno plaušu darbība. Dežurē ārsts J. Birkhāns, kas pieslēdz bērnu mākslīgās plaušu ventilācijas (elpināšanas) aparatūrām. Ārsts un māsas koncentrē visus savus garīgos spēkus, lai glābtu bērnu. un tas izdodas. Oskaru redzam dzīvespriecīgu un smaidīgu citā nodaļā, kur viņu turpina ārstēt.