Ārsti savu izziņas ceļu visbiežāk uzsāk, balstoties uz pieņēmumu, ka slimības izraisa nejaušības: apmaldījies vīruss ieskrējis degunā, aizķērusies kāja pār nejaušu šķērsli; vai arī paviršības: nolaidīga attieksme pret ēšanas režīmu, kaitīgu baudvielu lietošana u. c. Savu vietu reti atvēl dzīves stilam, stresam, vides kaitīgumam, iedzimtībai un vēl daudziem citiem riska faktoriem. Cilvēku un vājāku nervu sistēmu, visu to dzirdot, pārņem izmisums un dziļa nožēla par to, ka viņš vispār ir nācis briesmu pilnajā pasaulē.

Mani vienmēr dara uzmanīgu zāles pret visām kaitēm. Ar rozi tā gluži nav, jo labi sen zinātnieki ir atklājuši, ka šo slimību izraisa viena vienīga baktērija, ko sauc par streptokoku. To var sastapt visos rozes bojātajos audos. Šis “grēkāzis” atrodas gandrīz visur: dzīvo uz ādas, priekšmetiem utt. Dzīvo, dzīvo un tad pēkšņi pa kādu mikrobrūcīti vai plaisiņu ādā iespraucas dziļākos audos, izraisot sprādzienam līdzīgu slimību. Turklāt šis sprādziens visbiežāk atskan tur, kur jau perinās kāda hroniska kaite. TIkpat labi roze var sākties uz pilnīgi veselas, nebojātas ādas. Visbiežāk tā notiek ar galvas rozēm. Rozei nav arī vecuma ierobežojuma. Slimība moka kā bērnus, tā pieaugušos. Ļoti bieži tā parādās pēc spēcīga izbīļa vai smagiem dvēseles pārdzīvojumiem. Citreiz roze cilvēku pavada gadiem ilgi, periodiski “uzziedot” un “novīstot”, it kā jums piederētu personīgs “rožu dārzs”.

Tagad jūs redzat paši, cik daudz pretrunu glabā šī slimība. Tādēļ, lai nedaudz izprastu tās cēloņus, pamēģināsim aplūkot problēmu no divām pusēm — no modernās medicīnas un sensenu mācību viedokļa, kuru bezgala vērtīgos patiesību graudus laiku pa laikam var atrast starp gudru grāmatu lappusēm un labestīgu cilvēku acu dzīlēs.

***
Sāksim ar medicīnu, kas uzskata, ka roze ir akūta ādas infekcijas slimība, kura dažreiz bojā arī gļotādas un pat dziļākos zemādas slāņus.

Galvenā īpatnība: bojātais rajons ir stringri norobežots no veselajiem audiem, it kā ar asu zīmuli uzzīmēts. Mēdz runāt par primāro un sekundāro rozi. Par sekundāro runā tad, ja tā attīstās kā citas slimības komplikācija, piemēram, pie inficētām brūcēm, karbunkula, hroniska tromboflebīta u. c. Visbiežāk roze rodas uz sejas, galvas matainajā daļā, uz kājām, retāk tiek bojāta mutes gļotāda vai pat zarnu gļotāda. Slimajā vietā ir dedzinošas, stipras sāpes, izteikta karstuma sajūta, pietūkums. Tā maina krāsu no spilgti sarkanas līdz tumši violetai. Krāsas intensitāte pieaug virzienā no centra uz perifēriju, gluži kā atplaukušam rozes ziedam. Arī sāpīgums ir izteiktāks perifērijā. Pēc šiem simptomiem rozi var atšķirt no flegmonas vai cita strutaina iekaisuma, kam apsārtums un sāpīgums pieaug virzienā uz centru. Atkarībā no procesa smaguma, t. i., bojāto audu dziļuma, rozi iedala šādās formās: eritematozā, bullozā, flegmanozā un nekrotiskā. Eritematozajai formai ir raksturīgas iepriekš aprakstītās pazīmes, bullozās formas audu bojājums ir dziļāks, ir traucēta šķidruma cirkulācija, veidojas atslāņojumi – bullas, gluži kā 2. pakāpes apdegumam. Flegmanozajai rozes formai piemīt dziļi, plaši izplatīti strutu perēkļi, no kuriem, slimībai progresējot, veidojas nekrozes – atmirušo audu rajoni. Tādēļ šo stadiju sauc par nekrotisko rozi.

Protams, ar rozi nesaslimst tikai atsevišķa mūsu ķermeņa daļa vien, tā vienlaikus ir visa ķermeņa slimība. Slimības vispārējās pazīmes: nespēks, galvassāpes, drudzis, paaugstināta ķermeņa temperatūra 39—41oC, slikta dūša, vemšana. Var būt arī vēdera aizcietējumi, samazināts diennakts urīna daudzums, pat dažādi psihiski traucējumi – uzbudinājuma stāvoklis, bezmiegs, murgi u. c.

Dzīvībai visbīstamākās mēdz būt tieši galvas rozes, kas lokalizējas galvas matainajā daļā. Tās ātri pāriet flegma—

Veselība 18 8 96