Nekas nav nemainīgs, tāpat visam ir savas saknes. Septembra nosaukums norāda uz septīto mēnesi romiešu kalendārā, šodien tas ir devītais. Mūsu priežu mežu piesmaržotajā darbošanās telpā — viršu mēnesis. Viršziedu zilgme sākas jau augustā un ienāk septembrī. Šai laikā vecu bērzu nokarenajos zaros parādās pirmās zeltainās pīnes. Tāda pati krāsu valoda kā silpurenēm maijā: siltas saites un atraisīšanās alkas. Ja esi iejuties darbā, ir labi, kur dzīvo, bet gara acīm paveras Gaujas mirdzošais vainags, Abavas slaidie loki, Aiviekstes kuplie krasti…

Tikpat nenosakāmi, kā jūnija naktī blāzma pāriet ausmā, septembrī vasara pāriet rudenī. Ir dienas, ko var saukt vēl par vasaru un jau par rudeni. Kā cilvēkam pusmūžā, kad vēl papilnam spēka, bet jau parādās arī tā mazināšanās zīmes. Ja kaut kas zūd, pieaug tā vērtība. Vasaru rokās nesaturēt, bet dvēselē var saglabāt. Viss tādējādi saudzējamais kļūst vēl pievilcīgāks.

Cilvēku jau nevar šķirt no dabas, ne dabu no cilvēka. Ar visām rudens vēsmām septembris ir pārpilns atmodas. Kā vasaras kuplumam cauri plūstošas sanošas straumes mācību iestādēs saplūst jaunatne. Tā ir pavasaris, nākotne. Septembra pirmās dienas vēl ir īsta vasara, ar tās elpu visi nāk vienuviet. Matos salijusi saule, valodā sprēgā viena otra novadnieciska skaņa vai vārds, zināšanu alkas spraigas kā atsperes, vijas jūtu pavedieni. Tas ir dabīgais dzīves noreibums, kura nevar būt par daudz. Septembrī laikam gan ikviens visizjustāk atceras savus skolas gadus.

Septembrī satiekas pļauja ar sēju: balo vēl kāds auzu lauks, sēj ziemājus. Aprīlī zemei sala veidotais irdenums, septembrī sīkbūtņu uzposta gulta. Zilisārtie rudzu asni jau liek nojaust nākošās vasaras varavīksni, apņemas izturēt ziemu. Bet septembris galvenokārt ir kokos un zemē briestošo augļu mēnesis. Nenoņemti vasaras āboli plīst no gatavības, paveras kā plaukstoši pumpuri, saldi un sātinoši smaržo, dzirkstošā irdne mutē kūst kā sniegs. Ja kāds kārdinošais kodols paliek ābelē, to notiesā gardēdes lapsenes un citi kukaiņi. Saules un salnu rūdīti, ienākas rudens āboli. Dzeltenas olas, kas tālu spīd, noliektie zari piebiruši ar saules krusu, pat lapu apēnotie sīkie ābolēni gatavības nokrāsā. Sārtie āboli savukārt kāpina savu kvēli. Dažai ābelei tie saules pusē vienmērīgi tumšsarkani kā tumīgā krāsā mērcēti, citai, svītrām izrakstītie, atgādina kāvu krāsu rotaļas. Daža platāka, degošāka svītra iedur sirdī un to tik kaismīgi ievaino, ka vairs nevar atsvabināties no kāpinātas dzīvotgribas, auglī iesveltās sārtās saules asinis silda rudens tumsā un ziemas salā. Dzeltenas, iesarkanas un zilas plūmes liec zarus kā lielas lāses, kuru saldā valgme mazina rūgto nemieru, bez kura dzīvē neiztikt. Katra smagā oga pārklājusies ar maigu zilgmi, kas no pieskārieniem zūd. Tā saskarē ar tiešamību zūd ne viens vien sapnis, taču tā veldze cik necik saglabājas dvēseles šūnās.

Ja kokos ienākušies augļi dod gaisīgākas izjūtas, tad zemē briedušie ripo pretī kā omulīgi optimisti. Kartupeļu vaga — apgāzta sile, zem kuras sadējis olas labdabīgs zalktis. Nobriedušajiem bumbuļiem zeme vistīkamākais mājoklis, gluži vai žēl tos ārā celt. Katrs pēc patikas guļ savā vietā, piesūcies zemes smaržas un vēsuma, sakrātās vērtīgās vielas apņēmīgs saglabāt veselu gadu. Tikko izcelti, kartupeļi visīstāk parāda krāsu, valgmes apņemti, kā nupat piedzimuši, žūstot nedaudz aizplīvurojas ar smilts kārtiņu. Svaigi elpojošus, tos gribas vai tūlīt mutē ņemt, just sātīgo sulīgumu. Apzinoties kartupeļu vērtību, arvien jāatceras anekdotiskais nostāsts no tiem laikiem, kad šie zemes augļi pirmoreiz parādījās Eiropā. Pirmajam kartupeļu audzētājam bijusi pārliecība, ka ēdami nevis sakņu, bet lakstu bumbuļi. Viesībās kartupeļiem par godu lakstu bumbuļi sagatavoti izmeklēti garšīgā mērcē, tomēr jau pēc pirmā kumosa visiem kļuvuši skābji ģīmji. Mājastēvs dusmās sakūris sārtu, izrāvis nederīgo augu ar visām saknēm, lai iznīcinātu. Nejauši uzminot ar kāju apdegušam zemes bumbulim, tas pārplīsis un patīkami nosmaržojis, parādīdams savu nepazīto vērtību.

Septembrī vēl spēcīgi zaļo un briest cukurbiešu lauki. Sulīgās lapas viz kā ledus, sakņu mieti lien dziļi vissīkstākā mālā, katra biete ik brīdi top resnāka, cietāka un saldāka. Krāsainas lopu bietes sēž kā celmi, kāļi rindojas kā siera rituļi, platās lapu ligzdās guļ resnas kāpostu galvas, no zemes izrauts burkāns kvēlo kā no ēzes izņemta ratu tapa. Visam brieduma spriegums.

Ir jau salnas, ir rudenīgi lieti, bet ir vēl arī mīlīga atvasaras saule un sēņu smarža. Gājputni pulcējas aiziešanai, novidžina kādu atvadu dziesmu. Dzilna priecājas, ka skanīgāks kļuvis sils. Īsts pavasaris zīlītēm — vecās kopā ar jauno audzi rosās pa dzeltenu un vēl zaļu lapu biezokņiem, skan zeltaina mūzika.

Dārzos pirms salnām visā sirsnībā zied asteres. Bet savvaļā uzzied kāds brīnums, kas salnu nebaidās — reti sastopamās vēlziedes. Rožainas un liegas — pavasaris rudenī.

ALBERTS CAUNE