Viņa bija viena no Parīzes leģendām. Viņu dēvēja par “Koko”, par “la Grande Mademoiselle” un vienkārši par Šanelu. Piecdesmit gadu — veselu laikmetu — Šanelas vārds ticis minēts kā viens no pirmajiem modes karaļu hierarhijā, taču tas nekad nav bijis saistīts ar parastajiem kārtējiem modes untumiem, ekstrvagancēm, “pēdējiem kliedzieniem”. Šanelas veikums sniedzas pāri modes ietvariem — viņa radījusi īpašu ģērbšanās stilu, kas atbilst mūsdienu — 20. gadsimta — sievietes dzīves veidam.

Gabriela Šanela dzimusi 1883. gadā, agri kļuvusi bārene, agrā jaunībā atstājusi provinci, devusies uz Parīzi un — iekarojusi to ar savu talantu, kas nekļūdīgi nojauta, kā īsti ģērbties sievietei, kura strādā, grib būt patstāvīga, atrast savu vietu lielajā dzīvē. Tieši Šanela bija tā, kas pēc pirmā pasaules kara ar saviem modeļiem ieteica sievietēm apgriezt matus, saīsināt svārkus, nevalkāt korsetes. Viņa deva “pilsoņu tiesības” vilnas trikotāžai, svīteriem, matrožu blūzēm, kostīmkleitām, kostīmiem, kas rotāti ar apmalojumu, portfeļsvārkiem, ieloču svārkiem, ķēdēm, brelokiem un kuloniem, visām tām mākslīgajām rotaslietām, kas nepretendē uz “īstumu”, neuzdodas par pērlēm un briljantiem, bet ir tikai fantāzijas darinātas amizantas greznumlietiņas. Šanelas “mākslīgie” odekoloni un smaržas lika atkāpties vijolīšu un lavandas aromātiem, kas līdz tam bija noteicēji smaržu pasaulē. Reiz ieradusies uz pirmizrādi īsā melnā tērpā, viņa ievadīja “mazo melno kleitiņu” laikmetu. Starp citu, Šanela pati vienmēr bijusi savu modeļu vislabākā demonstrētāja. Kad viņa, tērpusies ļoti vienkāršā kostīmiņā, pirmoreiz parādījusies “augstākajā sabiedrībā” kādās zirgu skriešanās sacīkstēs, viņa pratusi izturēties tā, ka visas lepnās dāmas pēkšņi jutušās vecmodīgi ģērbušās…

Šanela vienmēr bijusi uzticīga savam principam: sievietei nav “jāuzcērtas”, bet gan jāģērbjas vienkārši, praktiski un eleganti. “Es iesaku sievietēm to, ko pati labprāt valkātu. Esmu sieviete, tātad labi zinu, kāda mode man vajadzīga. Tas ir mans trumpis iepretim maniem aroda brāļiem, kas, būdami vīrieši, to visu nezina. Laikam jau tādēļ viņi dažkārt iesaka seivietēm visādas aplamības,” mēdza teikt Šanela un kā no uguns vairījās visa, kas neatbilst sievietes dabai, viņas ķermaņa īpatnībām, būtībai.

Stāsta, ka Šanela nekad savā mūžā neesot turējusi rokā adatu. Tātad, viņas panākumus tulkojot, nevar izlīdzēties ar buržuāziskās propogandas iemīļoto versiju, ka, lūk, vienkāršā šuvēja, parasta modiste tikai ar darbu vien kļuvusi slavena. Patiesībā Šanelas panākumu pamatā ir izcils talants. Tiesa, tam atraisīties palīdzēja tuva drauga materiālais pabalsts, taču bez talanta, bez īstas mākslinieka dzirksts Šanela nebūtu varējusi radīt ģērbšanās stilu, kas pastāvējis piecdesmit gadu ilgi.

Šanela tomēr nekad nav uzskatījusi sevi par mākslinieci, bet gan tikai par labu amatnieku.

“Mūsu darbā ģenialitāte nav vajadzīga. Mums vajadzīgs milzums profesionālu iemaņu un drusciņ gaumes,” mēdza teikt Šanela, taču jāpiebilst, ka par savu gaumi viņa vienmēr bijusi ļoti augstās domās un no saviem uzskatiem nekad nav atkāpusies. Šanelas gadskārtējās modes skates atšķīrās no citu modes karaļu kolekcijām, kurās sieviete vienreiz bija saģērbta kā pusaudze meitene ar plikiem stilbiem, otrreiz — kā tantiņa no provinces ar gariem svārkiem, kas slaucīja ielas putekļus… Pat problēmu problēma — tērpu garums — neietekmēja Šanelas stilu. “Tas mani neinteresē,” teica Šanela. Viņa jau šo batāliju sākumā nojauta, ka galu galā sievietes izvēlēsies to, kas viņām ir izdevīgi. Šanelas tērpi vienmēr sniedzās mazliet pāri ceļgaliem — viņai šī sievietes auguma daļa nelikās pati pievilcīgākā.

Šanela bija modes klasiķis. Runājam par viņu pagātnes formā tādēļ, ka savu pēdējo modes skati šā gada 26. janvārī viņa vairs nepiedzīvoja — Gabriela Šanela, tērpta savā parastajā bāli sārtajā kostīmiņā, tad jau bija apbedīta. Taču gribas apgalvot, ka Šanelas vārds līdz ar viņu pašu nenogrims aizmirstībā, jo viņa radījusi kaut ko vairāk par modi — ģērbšanās stilu.

(Pēc žurnāliem “Przekrój” un “Zwierciadio”)