Lasītājiem bieži esam ieteikuši slēpošanu kā veselīgu fiziskās aktivitātes līdzekli. Šoreiz tikai piebildīsim, kā tā turklāt palīdz regulēt ķermeņa masu. Slēpošana prasa no organisma diezgan lielu enerģijas patēriņu. Protams, te domājam vismaz divas stundas ilgu slēpošanu. Kaut pēc šādas slodzes svaigā gaisā rodas milzīga ēstgriba, tomēr tuklam cilvēkam pastāv reālas cerības nokristies svarā. No tā gan nedrīkst secināt, ka kalsniem cilvēkiem ar slēpošanu nevajadzētu nodarboties. Viņiem patērēto enerģiju kompensē tās kalorijas, ko viņi gūst, ar lielu ēstgribu notiesājot cūkas karbonādi. Dzīve apliecinājusi, ka kalsnie cilvēki, nodarbodamies ar ziemas sporta veidiem, pieņemas svarā. Rodas it kā paradokss — no viena un tā paša tuklie novājē, bet kalsnie — uzbarojas. Īstenībā nekādas pretrunas nav. Muskuļu darbībai piemīt tāda īpašība, ka tā organismā samēro vielmaiņu. Pārliekais kalsnums un liekā ķermeņa masa parasti ir normālas vielmaiņas traucējumu sekas. Bet vielmaiņas normalizēšanai nav labāka līdzekļa par muskuļu darbību, it īpaši — ziemas aukstajā, svaigajā gaisā.

Šajā ziņā var apskaust lauciniekus, kam slēpes stāv durvju priekšā un sniegoti pakalni atrodas pa labi un pa kreisi — kur vien palūkojies! Ja vien vēlas, viņi var paslēpot katru dienu. Lauku bērni uz slēpēm pavada gandrīz pusi dienas. Sliktāk ir pilsētniekiem, sevišķi tiem, kas dzīvo lielpilsētā. Pa ielām nekāda slēpošana neiznāk, bet izbraukt ārpus pilsētas izdodas labi ja reizi nedēļā. Vai nav par maz?! Patiešām, ar to vien nepietiek. Bet vai tāpēc pavisam jāatsakās no slēpošanas? Protams ne.

Kā apliecinājuši pētījumi, savs, kaut neliels veselību veicinošs efekts ir arī slēpošanai reizi nedēļā. Ar katru nākamo nedēļu pieaug gan fiziskā izturība, gan muskuļu spēks, gan ķermeņa lokanība.