Vārds “hormons” atvasināts no grieķu vārda “hormon” un nozīmē “kairinātājs, uzbudinātājs”. Hormoni ir vielas, kuras izdala īpašu dziedzeru šūnas. To sekrēts neizdalās kādā ķermeņa dobumā vai tā ārpusē pa izvadkanālu kā žults, siekalas, asaras, sviedri, bet nokļūst tieši vai ar limfvadu starpniecību asinsvados un tālāk izplatās pa visu organismu. Tādēļ šos dziedzerus sauc par iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnajiem dziedzeriem. Zinātnes nozari, kas nodarbojas ar hormonu pētīšanu, sauc par endokrinoloģiju.

Hormoni pa organisma šķidrumiem — humorāli iedarbojas uz visiem audiem un orgāniem un regulē to savstarpējās attiecības, augšanas, vielmaiņas, attīstīšanās procesus un organisma attieksmi pret apkārtni. Arī kāda noteikta dziedzera hormonu sekrēcija nenotiek izolēti, bet gan citu dziedzeru hormonu ietekmē.

Organisma nepieciešamība pēc hormoniem nosaka to izdalīšanos. Bet, tāpat kā visas organisma darbības, arī hormonu izdalīšanās pakļauta galvas smadzeņu garozas gangliju šūnu vadībai. Tas notiek ar smadzeņu masā dziļāk esošā gangliju šūnu sakopojuma — hipotalāma starpniecību. Ja šī vadība traucēta, rodas novirzes hormonu sekrēcijā. Hormoni savukārt ietekmē nervu sistēmu, arī galvas smadzeņu stāvokli. Tā, savstarpēji saskaņoti sadarbojoties, mūsu organisma stāvokli, attīstību un attieksmi pret apkārtni regulē kā nervu sistēma galvas smadzeņu vadībā, tā arī hormoni.

Hormonu iedarbības mehānisms uz organisma šūnām nav vēl noskaidrots. Domājams, ka tas notiek ar dažādu fermentu starpniecību.

Ir astoņi endokrīnie dziedzeri: smadzeņu piedēklis — hipofīze kopā ar starpsmadzeņu hormonus sacernējošo (ražojošo) daļu & hipotalāmu, čiekurveida dziedzeris, vairogdziedzeris, epitēlijķermenīši, aizkrūts dziedzeris, aizkuņģa dziedzeris, virsnieru dziedzeri un dzimumdziedzeri. Šo dziedzeru saslimšanas gadījumos hormoni var izdalīties nepietiekamā daudzumā (hipofunkcija) vai arī par daudz (hiperfunkcija). Ja dziedzeris aizgājis bojā, saprotams, attiecīgais hormons neizdalās. Visos šajos gadījumos organismā rodas dažādas slimīgas parādības.

Endokrīno dziedzeru darbības traucējumus var izraisīt infekcijas slimības, dažādas saindēšanās, barošanas traucējumi, uztraukumi, traumas un audzēji. Arī tas, ka jau kopš dzimšanas kāda dziedzera nav vai ir iedzimts dziedzera vājums, var izraisīt novirzes no normas. No infekcijām jāmin tuberkuloze, kas biežāk skar virsnieru dziedzeru garozu, slimīgas parādības izraisa arī bērnu infekcijas slimības, reimatisms. Dzimumdziedzeri novājinās, pat atrofējas, ja ilgstoši lieto alkoholu un nikotīnu. No nepietiekama uztura, sevišķi vitamīnu trūkuma, vairāk cieš vairogdziedzeris, aizkuņģa dziedzeris un virsnieru dziedzeri. Pret uztraukumiem jutīga hipofīze, vairogdziedzeris un dzimumdziedzeri. Traumas bieži ietekmē vīriešu dzimumdziedzerus. Galvas traumas, sevišķi, ja tām seko kaulu lūzums, var bojāt hipotalāmu un hipofīzi. Audzēji ietekmē katru dziedzeri. Izmaiņas iedzimtībā vērojamas, ja traucēta vairogdziedzera un aizkuņģa dziedzera darbība. Ir gadījumi, kad šo dziedzeru saslimšana novērojama vairākiem vienas ģimenes locekļiem un pēcnācējiem. Tā kā no pašiem iedzīvotājiem ir daudz kas atkarīgs, lai cilvēks piedzimtu un mūžu nodzīvotu vesels, mēs arī žurnāla lasītājus iepazīstināsim ar svarīgo problēmu — endokrīnajiem dziedzeriem un to hormoniem.

#4 — Ievietojiet savu reklāmu

I HIPOFĪZE UN HIPOTALĀMS

Hipofīze atrodas galvaskausa dobumā zem smadzenēm, sevišķā kaula iedobumā, kuru sauc par turku sedliem. Kaut gan hipofīze ir maza (sver 0,6—0,8 g), tomēr tā ir svarīgākais endokrīnais dziedzeris, jo ietekmē pārējo dziedzeru darbību. Hipofīzei izšķir trīs daļas: priekšējo, vidējo un mugurējo, kuras apņem saistaudu kapsula. Visas daļas, sevišķi priekšējā daļa, bagātīgi apgādātas ar asinsvadiem, kas savienoti ar dziedzeriem piegulošā hipotalāma asinsvadiem. Pa tiem no hipotalāma uz hipofīzi noplūst hormoni, kurus izdala hipotalāma šūnu sakopojumi. Tie regulē hipofīzes hormonu izdalīšanos. Bez tam vēl dziedzera mugurējo daļu ar hipotalāmu savieno īpašs kāts, kas satur nervu šķiedras. Domājams, ka minētie hormoni hipofīzē nokļūst arī pa šo kātu.

Liela nozīme ir hipofīzes priekšdaļai. Tajā izšķir trejādas šūnas: mazas, kas krāsojas vāji (hromofobās), tādas, kas krāsojas ar skābām krāsām (eozinofilās), un tādas, kas krāsojas ar sārmainām krāsām (bazofilās).

Eozinofilās šūnas izdala hormonu somatotropīnu, kas iedarbojas uz visiem audiem un orgāniem, regulējot to augšanas procesus. Bazofilās šūnas izdala hormonus, kas regulē citus endokrīnos dziedzerus. Tos sauc par glandotropajiem hormoniem. Ir zināmi pieci šādi hormoni. Uz vairogdziedzeri iedarbojas tireotropais un uz virsnieru dziedzeriem adrenokortikotropais hormons. Uz dzimumdziedzeriem atstāj ietekmi trīs gonadotropie hormoni. No tiem folikulus stimulējošais hormons regulē dzimumšūnu rašanos. Luteinizējošais hormons regulē sievietēm estrogeno hormonu rašanos un olšūnas izdalīšanos no olnīcas. Prolaktīns jeb luteotropais hormons dzeltenajā ķermenī izraisa progesterona rašanos. Prolaktīns piedalās grūtniecības un dzemdību procesu regulēšanā un veicina piena izdalīšanos krūšu dziedzeros. Ir pētījumi par to, ka visi trīs hormoni cits citu stimulē.

Hipofīzes vidējās daļas hormonu darbība nav vēl noskaidrota. Zināms, ka hormons intermedīns aukstasiņu dzīvniekiem (zivīm, abiniekiem) stimulē pigmenta rašanos. Iespējams, ka šis hormons ietekmē arī cilvēku pigmentāciju.

Hipofīzes mugurējā daļā atrasti divi hormoni — oksitocīns un adiuretīns. Oksitocīns izraisa dzemdes muskulatūras savilkšanos. Domājams, ka šim hormonam ir liela nozīme dzemdību aktā. Tas veicina arī piena sekrēciju zīdītājām. Adiuretīns turpretī regulē ūdens un hlorīdu izdalīšanos caur nierēm un līdz ar to visā organismā regulē osmotisko spiedienu. Tas sašaurina ādas kapilārus un iekšējo orgānu asinsvadus, kam nozīme arī asinsspiediena regulēšanā.

Hipofīze nereti palielinās, ja traucēta citu endokrīno dziedzeru darbība. Tas norāda, ka hipofīze var daļēji kompensēt, piemēram, vairogdziedzera vai dzimumdziedzeru pavājināto vai iztrūkstošo sekrēciju.

Starp glandotropajiem hormoniem un tiem, kuru secernēšanu tie regulē, ir zināms regulācijas līdzsvars. Tā kā hipofīze ietekmē citu dziedzeru darbību un ir saistīta ar hipotalāmu, kam savukārt ir sakars ar smadzeņu garozu, tad daudzi pētnieki abus šos veidojumus uzskata par visu endokrīno dziedzeru darbības vadošo centru.

Hipofīzes hiperfunkcijas radītie traucējumi izpaužas dažādi. Visbiežāk sastop slimību, kuru sauc par akromegāliju. To rada priekšējās daļas eozinofilo šūnu audzējs, izraisot pastiprinātu somatotropīna izdalīšanos. Ar šo slimību saslimst 20—30 gadu vecumā, bērni un pusaudži saslimst ļoti reti. Slimniekam sāk pakāpeniski palielināties ķermeņa daļas — gan garumā, gan resnumā. Arī muskulatūra var palielināties, kaut gan muskuļu spēks nepastiprinās. Palielinās arī iekšējo orgānu apmēri. Kaut gan dzimumorgāni palielinās, dzimumspēja un seksuālā tieksme samazinās vai izzūd pavisam. Slimnieki sūdzas par galvas sāpēm, nogurumu, atmiņas vājumu, bieži ir apātiski, viņiem ir slikts garastāvoklis.

Slimības sākumā palīdz dziedzera apstarojums ar rentgenstariem, tā apturot audzēja augšanu un kavējot hormona izdalīšanos. Ja panākumu nav, vienīgā terapija ir operācija — audzēja izņemšana.

Retāk novēro milža augumu (gigantismu). Tas rodas, ja somatotropīna pastiprināta sekrēcija sākas bērnībā vai pusaudža gados. Šādiem slimniekiem konstatē hipofīzes priekšējās daļas eozinofilo šūnu palielināšanos (hiperplāziju) vai no tām veidotu lēni augošu labdabīgu audzēju. Zinātniskajā literatūrā aprakstīti milži, kuru augums sasniedzis trīs metrus.