(4. turpinājums)

Veseļošanās ar piedzīvojumiem

Kāds droši vien sacīs, ka pazīšanās mediķu aprindās devusi man zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem slimniekiem. Šajā ziņā man patiešām ir laimējies, taču gribu piebilst: manuprāt, izšķirošais nebija tas, cik ārstu piedalījās manis ārstēšanā, bet gan tas, ka ikviens no viņiem mani savā veidā iedvesmoja un uzmundrināja. Doktora Šaina pārliecība bija nelokāma: lai gan mana sirds atspirgst, koronārās artērijas tomēr nav “izārstētas” un tādēļ jautājums par angiogrāfijas un šuntēšanas nepieciešamību joprojām ir aktuāls. Tajā pašā laikā doktors Šains ļoti centās atbalstīt manus centienus iet pa paša izvēlēto ceļu — ar noteikumu, ka man zināms viss, kas ar mani noticis un notiek. Doktors Kannoms un doktors Farids savukārt pilnīgi atbalstīja manu viedokli: ja precīzi ievērošu režīmu, ko esmu izstrādājis, mana sirds spēs nodrošināt sev asinsapgādi. Apziņa, ka tas ir iespējams, deva man spēkus režīma ievērošanai.

Gribu uzsvērt, ka uz diagnostisko tehniku akli paļauties nevar. Pat vismodernākā diagnostikas aparatūra neizslēdz kļūdīšanās iespēju. Daudzējādā ziņā šī tehnika patiešām ir neaizstājama, un tomēr nevajag domāt, ka tās lietošana ir absolūtais veids organisma stāvokļa noteikšanai. Apstākļi, kādos norit slimnieka izmeklēšana, var ietekmēt rezultātus. Visspilgtāk tas izpaužas asinsspiediena mērīšanas procedūrā: atkārtoti mērījot asinsspiedienu slimniekam dažu minūšu laikā, sistoles rādītāji nereti atšķiras par 20 vienībām — tos ietekmē slimnieka psiholoģiskais stāvoklis.

Pēc infarkta, ko piedzīvoju 1980. gada decembrī, mani daudz nodarbināja jautājums, ko atkal un atkal es cilāju arī šajā grāmatā: kāpēc sirds, kas nespēj izturēt niecīgu slodzi uz automātiskā celiņa, tenisa kortā iztur desmitkārt lielāku? Kāpēc emocionālā spriedze un pat garlaikošanās mani nogurdina, bet aizraujošu nodarbību laikā nekādu nogurumu nejūtu?

Kādi secinājumi izriet no fakta, ka tad, kad prāts nepretojas notiekošajam, bet pat “priecājas” par to, sirds spēju robeža ir daudz augstāka par zinātnieku noteikto? Tātad arī prāts, ne tikai artēriju stāvoklis, ietekmē mūsu organisma svarīgākā orgāna iespējas, — bet vai šis atzinums nemaina mūsu priekšstatu par sirds slimībām?

Personiskā pieredze ļauj vieglāk spriest, taču arī bez tās saprotams, ka visi šie jautājumi nav tukši prātojumi, bet gan problēmas, kam ir vistiešākais sakars ar to, ko mēs domājam par savām sirdīm, — citiem vārdiem — ar daudzu sirds slimību ārstēšanas stratēģiju. Un vai tās nedod pamatu cerībai, ka tad, kad atbildes uz šiem jautājumiem būs rastas, sirds kaišu ārstēšanas gaitā slimnieka dvēseles stāvoklim tiks piešķirta vismaz tāda pati nozīme kā medikamentiem? Un vai nav pamats domāt, ka tādas slimības kā aritmija vai pat hipertonija tad ārstēs ne tikai ķīmiski, bet arī emocionāli un psihiski?

Tagad nevaru vien nopriecāties par laimīgo sagadīšanos manā nelaimē: infarkts mani ķēra tieši tajā laikā, kad biju sācis pētīt bioķīmiskās pārmaiņas, ko organismā izraisa cilvēka attieksme pret to, kas ar viņu notiek, — it īpaši pret slimībām. Es pārvērtos par kaut ko līdzīgu eksperimentālai laboratorijai un varēju savu interesi par poblēmu apvienot ar savas sirds ārstēšanu.

Tagad laiks atbildēt uz jautājumu, kas lasītājam radies jau šīs grāmatas pirmajās lappusēs. Kā gadījies, ka cilvēks, kas profesionāli darbojies žurnāistikā, izglītības un sociālās problemātikas jomā, kļuvis par mācību spēku medicīnas institūtā un pat sācis pētīt materiālus par emociju bioķīmiju?

Tas ir interesants jautājums.

Dzīve sākas pēc sešdesmit trīs

1978. gada pavasarī es saņēmu no Kalifornijas universitātes Medicīnas koledžas dekāna doktora Šermana Melinkofa vēstuli ar uzaicinājumu kļūt par pasniedzēju viņa vadītajā iestādē — pēc manu draugu Merfijas un Bernarda Tanersu rekomendācijas.

Piezvanīju doktoram Melinkofam un teicu, ka priekšlikums man šķiet vilinošs. Tad doktors painteresējās: kāpēc es esot nolēmis atmest ar roku sabiedriskās dzīves problemātikai? Kādā ziņā mani ieinteresējis pasniedzēja darbs medicīnas mācību iestādē?

Paskaidroju viņam: par sabiedriskās dzīves problēmām interesi zaudējis neesmu, joprojām izjūtu nepieciešamību cīnīties pret kodolkara draudiem un turpināšu šo cīņu. Man tikai šķiet, ka pienācis laiks aiziet no “Saturday Review” — žurnāls nokļuvis labās rokās — un nodarboties ar citām lietām.

Sevišķi mani intresē problēma “ārsts — slimnieks”, viņu savstarpējās attiecības, jo pats tiku pārcietis grūtu slimību, kā arī emociju bioķīmija.

Strādājot par pasniedzēju medicīnas mācību iestādē, manuprāt, būtu interesanti mācīt topošajiem mediķiem literatūru un filozofiju. Piekrītu doktoram Bernardam Launam, kuru satrauc fakts, ka topošie ārsti šīs disciplīnas uzskata par nevajadzīgām. Rezultātā vairums jauno ārstu ir gan labi apmācīti, bet slikti izglītoti. Un ļaudis par šiem jaunajiem speciālistiem nereti mēdz sacīt, ka par slimībām viņi zina vairāk nekā par cilvēkiem. Tehnika pakļauj sev visu.

Doktors Šermans Melinkofs mani saprata.

Kad sāku lasīt lekciju kursu “Ārsts literatūrā”, doktors Melinkofs nolēma, ka šīm lekcijām jābūt atklātām. Un tā tās klausījās gan studenti, gan vecāko klašu skolēni, gan pasniedzēji, gan interesenti — pilsētas iedzīvotāji.

Par saviem klausītājiem neņemos spriest, bet mani pašu šis darbs gandarīja. Mana loma nebija nekāda lielā: es tikai izklāstīju materiālu, ko studenti vēlāk patstāvīgi analizēja: par ko īsti daiļdarbā ir runa, kā viņi vērtē tajā atspoguļoto ārsta tēlu, kādu to redz raksnieks un citi ārsti. Sevišķu interesi izraisīja Moema, Čehova un Konan-Doila darbi, jo šie raksnieki paši bija mediķi.

Lekcijas, ko nolasīju studentiem, veidoja grāmatas “Ārsta tēls literatūrā” pamatu. Rakstot šo grāmatu, daudz ko iemācījos arī pats: nostiprinājās mana pārliecība, ka, sastopoties ar nopietniem pārbaudījumiem, slimību vai kaut ko citu, cilvēka pretestības spējas var ievērojami paaugstināties.

Rakstnieka acīs ārsts nav tikai spciālists, kas paraksta zāles, bet gan simbols tam, ka cilvēks cilvēkam spēj dot visu, varbūt vienīgi nemirstību ne. Mēs zinām, ka nedzīvosim mūžīgi, taču stūrgalvīgi ticam, ka ārstam ir tādas zināšanas un māka, kas (mūža) termiņu pagarinās atkal un atkal. Ārsts mūsu acīs ir dzīvības noslēpuma glabātājs. Prasme izklausīt cilvēka sirdi un saprast tās vibrāciju un trokšņu jēgu, spēja saskatīt mazā asins lāsītē dzīvības sulu līdzsvara likumu traucējumus, māka elektriskajos impulsos precīzi izlasīt organisma ķīmisko reakciju raksturu — tas viss ārstam var būt tikai zinātne, bet slimnieks tajā saskata kādas augstākas varas izpausmi.

Cilvēka spēkos nav arī pilnīgi atbrīvoties no apziņas, ka esi viens un vientuļš, bet ārsts kaut uz laiku palīdz to aizmirst. Pasaules literatūras labākie paraugi liecina, ka ārstam pats svarīgākais laikam gan ir psiholoģiski ietekmēt slimnieku. Hipokrāts, Galēns un citi medicīnas milži neko nezināja par endorfīnu, interferonu un visvisādiem neironiem. Toties viņi ļoti labi zināja, ka cilvēka organisms ir vienots un visas tā daļas ietekmē cita citu. Galēns norādīja, ka ar piena dziedzeru ļaundabīgajiem audzējiem bieži slimo sievietes, kas cieš no melanholijas. Cilvēka attieksme pret dzīvi, it īpaši pret slimību, var būt izšķirošais faktors, kas nosaka, vai cilvēks saslims un kāda būs slimības gaita. Novērtējot slimnieka izredzes, gudrs ārsts domā ne tikai par slimību izraisošā mikroorganisma bīstamības pakāpi, ne tikai par audzēja dabu; gudrs ārsts cenšas noteikt, cik stipra ir slimnieka griba, spēja mobilizēt savus garīgos resursus, kas pārtop labvēlīgās bioķīmiskās norisēs.

(Turpinājums sekos)

Normens Kazinss
Tulkojusi Vija Brangule