✻ ✻ ✻

— “Cukurs ir kaitīgs!”, “Ēdiet vairāk gurķu!”, “Badošanās pagarina mūžu!” — kurš gan no mums nav dzirdējis tamlīdzīgus ieteikumus! Ir ģimenes, kurām analoģiski padomi ir pa rokai burtiski visos dzīves gadījumos. Un, kad mani vecāki, kas ir jau pusmūža gados, pēkšņi ne no šā, ne no tā pāriet uz zāļu tējām, es saprotu, ka sākas jauns eksperiments! Tomēr, sakiet, vai ir vērts tik neatlaidīgi sekot “uztura” modei? — Ar šādu jautājumu griezos pie Mihaila Ņesterina, Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijas Uztura institūta direktora vietas izpildītāja.

— Saprātīgus, zinātniski pamatotus padomus, protams, uzklausīt vajag — ēšanas ābece un aritmētika ir jāzina katram. Bet sekot mietpilsoniskiem, nekompetentiem padomiem, kā arī nodarboties ar pašārstēšanos nedrīkst. Par to organismam vajadzēs dārgi norēķināties.

— Kā zināms, ir produkti, par kuriem reižu reizēm izraisās diskusijas. Piemēram, cukurs. Vai tas ir, vai nav organismam veselīgs?

— Cukurs — lieliska “degviela” smadzeņu šūnām, neizsmeļams enerģijas avots pie lielas fiziskas slodzes. Organisms momentāni uzsūc asinīs tā sastāvdaļas — glikozi un fruktozi.

Taču, kā saka, medaļai ir arī otra puse. Gadsimta sākumā cilvēks ik gadu apēda apmēram 2 kilogramus cukura un saldumu, tagad — 20 reizes vairāk! Daudz! Pie tam esam raduši mazāk kustēties — televizori, automašīnas mūs piekaļ pie sēdekļiem. Tādēļ organismā sakrājas daudz liekas nepatērētas enerģijas. Un tā nevis izzūd, bet nogulsnējas kā rezerve tauku veidā. Lūk, tas ir ceļš uz diabētu, aterosklerozi…

 

— Kādam jābūt “saldajam” režīmam?

— Vesela cilvēka ikdienas norma — 70—80 gramu saldumu. Protams, bez cukura te ietilpst gan konfektes, gan šokolāde, gan kūkas. Pusmūža cilvēkiem cukura vietā ieteicams medus un ievārījums, it īpaši upeņu.

 

— Liekas, ne mazāk strīdu ir arī par sāli.

— Sāls norma — 2—3 tējkarotes dienā, t. i., 10—15 gramu. Un te jāņem vērā ne tikai “tīrā” sāls, bet arī tā, ko pati daba likusi produktu sastāvā. Ja cilvēks pieradis pie sāļākiem ēdieniem un ja viņš turklāt ir vesels, sāls pārpilnība viņam nav bīstama. Bet tiem, kuri slimo ar sirds un nieru slimībām, no sāls lietošanas jāizvairās. Starp citu, viņiem ir izstrādāta speciāla bezsāls diēta.

— Statistika rāda, ka tuklu cilvēku pašreiz ir 30 procenti no visa zemeslodes iedzīvotāju skaita. Vai te būtu vainojamas taukvielas?

— Daļēji — jā. Dienā organismam pietiek 80—100 gramu taukvielu. Taču, vienalga, kāds produkts tas arī būtu, — visos ir taukvielas! Tā 100 grami cīsiņu satur 17 gramu taukvielu, to skaitā 25 gramus krējuma. Taukvielas ir zivīs, sierā, kukurūzā… Bet mēs vēl paši cenšamies tās ļaunprātīgi izmantot — pastāv taču uzskats, ka lieks sviesta pikucis biezputrai nekaitēs! Tagad izeja ir atrasta. Iegūti jauni dati par augu eļļām, kuru pamatā ir nepiesātinātās taukskābes. Šīs skābes ņem aktīvu dalību vielmaiņas procesos un paātrina holesterīna izvadīšanu no organisma. Zinātnieki atraduši arī dzīvnieku tauku un augu eļļu lietošanas optimālās proporcijas: 66 un 34 procenti. Citiem vārdiem sakot, ik dienas ēdienam jāpieliek 20—30 gramu augu eļļas — saulespuķu, olīvu, kukurūzas… Vislabāk to piejaukt salātiem.

— No bērnu dienām mēs zinām: olbaltumviela ir dzīvības pamats. Kā tādā gadījumā izskaidrot veģetārismu?

— Kādēļ jūs iedomājaties, ka veģetārieši iztiek bez olbaltumvielām? Tās taču ir gan maizē, gan zirņos, gan sojā un kartupeļos… Tiesa, šajos produktos pārsvarā ir ogļhidrāti, taču tie satur arī olbaltumvielas. Augošam organismam ar tām gan vēl nepietiek, bet pieaugušam — pilnīgi diezgan. Un, kā zināms, vairums veģetāriešu šai mācībai pievēršas brieduma gados.

— Lai sastādītu uztura devu, ir jāzina, cik kaloriju mēs patērējam. Acīmredzot pilsētnieki patērē daudz enerģijas — tas nozīmē, ka viņiem arī vairāk jāēd?

— Nav tiesa. Lauku cilvēks ik dienas patērē par 200 kalorijām vairāk enerģijas. Daudzi nēsā ūdeni no akas, cērt malku, kurina krāsni, daudz staigā kājām, strādā savā piemājas zemē. Bet vispār enerģijas patēriņš ir atkarīgs no vecuma — pusmūža cilvēki mazāk kustas; no klimata — ziemeļos organisms vairāk strādā “atdevei”; arī no nodarbošanās veida — fizisks darbs prasa papildu kalorijas.

— Pie kuras kategorijas būtu pieskaitāmi žurnālisti?

— Stingri ievērojot mūsu terminoloģiju, — pie “personām, kuru profesija nav saistīta ar fizisku darbu”, tādēļ arī jums dienā nepieciešams samērā nedaudz kaloriju — 2800, bet sievietēm — vēl mazāk. Jūsu norma, ņemot vērā vecumu — no astoņpadsmit līdz četrdesmit gadiem —, 2400 kaloriju.

— Bet pēc četrdesmit gadiem?

— Vēl mīnus 200 kaloriju… Rēķins vienkāršs: mums “jāapēd” tieši tik daudz kaloriju, cik esam patērējuši. Ja ēdiena kaloriju daudzums pārsniegs normu kaut vai par 200 kalorijām dienā, tad organismā nāks klāt 10—20 gramu tauku.

— Bet tā taču var nonākt līdz absurdam, visu laiku domājot, — cik, ko un kad vajag ēst?

— Kādēļ? Var izmantot kabatas formāta kaloriju skaitītāju — tā ir miniatūra ierīce piezīmju grāmatiņas lielumā. Ar tās palīdzību var ne tikai noteikt sava uztura kaloriju daudzumu, bet arī to kontrolēt. Starp citu, minēšu dažas ieteicamas dienas uztura normas. Skaitļi ir aprēķināti veselam cilvēkam.

Produkti  Daudzums

Piens (kefīrs, biezpiens) ap 0,5 l
Maize un maizes izstrādājumi 400—500 g
Cukurs 50—80 g
Kartupeļi ap 300 g
Pārējās saknes 400 g
Gaļa (zivis) ap 200 g
Putraimi 40 g
Augu eļļa 20—30 g
Dzīvnieku tauki, bez tām taukvielām, kuras jau ir ēdienu sastāvā 10—15 g
Olas 1 ola divās dienās

Vai ievērojāt: zivis sekmīgi aizvieto gaļu? Zivīs olbaltumvielas gan daudzuma, gan barības īpašību ziņā neatpaliek no gaļas, organismā tās pat ātrāk tiek izmantotas.

— Sakiet, lūdzu, daudzi apgalvo, ka no galda jāaiziet ar nelielu izsalkuma sajūtu.

— Pareizi. Lieta tā, ka organisms nereti mūs maldina, es pat teiktu, apmāna. Jūs, lūk, paēdāt pusdienas, bet sajūta ir tāda, it kā nav pilnīgi paēsts. Pagaidiet, neprasiet piedevas. Paies pusstunda, ēdiens sāks asimilēties, un jūs pārliecināsieties, ka esat paēduši!

— Bet novājēt, tā taču tagad nav problēma! Visā pasaulē izstrādāta visdaudzveidīgākā diēta: kosmētiskā, olbaltumvielu, franču, piena, Šeltona diēta, badošanās…

— Atslodzes dienas un periodiskās diētas organismam ir derīgas. Piemēram, franču diēta samazina kaloriju daudzumu uztura devā līdz 1500 kalorijām dienā uz taukvielu un ogļhidrātu rēķina. Šāda diēta jāievēro 2—3 nedēļas. Organisms saņem taukvielas no savām rezervēm, olbaltumvielas uzņem apmēram 50 g dienā. Uzturs ir šāds: pa 100 g gaļas un zivju, 1 ola, 100 g liesas desas un 50 g siera. Saknes, izņemot kartupeļus, ir atļautas. Jāēd 6 reizes dienā mazās devās. Šī diēta ir diezgan efektīva.

— Bet, lūk, Šeltona diēta, liekas, piedāvā vienveidīgu uzturu: vai nu ar olbaltumvielām, vai ar ogļhidrātiem bagātus produktus.

— Dažām Šeltona rekomendācijām, produktus saprātīgi kombinējot, var piekrist. Taču daudzi viņa teorijas aspekti mums šķiet aplami. Mūsu apstākļos vienveidīgs uzturs nav iespējams.

— Bet ko jūs varētu sacīt par pilnīgu badošanos?

— To es neatzīstu. Daudz labāk ir daļējas badošanās metode, kas izstrādāta mūsu ārstnieciskās ēdināšanas klīnikā. Protams, mēs to pielietojam tikai slimniekiem, kas sirgst ar smagu aptaukošanos. Piecās nedēļās viņi krītas svarā par 15—20 kilogramiem. Ārstēšana notiek stingrā medicīniskā kontrolē, jo organisms, jo organisms, iztērējis savas tauku rezerves, sāk patērēt šūnu un audu enerģiju, — tas var izraisīt nelabumu, reiboni. Ārstniecisko badošanās kursu nedrīkst izdarīt patstāvīgi, bez ārsta uzraudzības.

— Vai nav kāds pavisam jauns novājēšanas paņēmiens?

— Lūdzu, pierakstiet: mazāk jāēd, vairāk jākustas, no rītiem 15—30 minūtes jāvingro, bet vēl labāk — regulāri nodarboties ar sportu… Nav nekā sensacionāla? Nu, ko var darīt, ja tas ir visjaunākais un tai pašā laikā visvecākais paņēmiens, kā sapņo atbrīvoties no liekā svara ar ekspresmetodi. Vajadzīga pacietība, gribasspēks.

— Daudzi no mums reizēm nepagūst pabrokastot, pusdieno, kad pagadās, un, ieradušies vēlu mājās, pirms gulētiešanas krietni pieēdas. Kas notiek ar kuņģa sulu un kuņģi vispār, kad “barošanas reize” pastāvīgi mainās?

— Atgādināšu, ka izplatītie gastrīti, čūlas visbiežāk ir ilgstošas ēšanas režīma pārkāpšanas rezultāts. Veltīgi daži domā; jo retāk viņi ēdīs, jo mazāk pieņemsies svarā. Tieši otrādi! Profesors R. Fabri no Čehoslovākijas izdarīja eksperimentu, lai noskaidrotu, kā organismu iespaido dažādi ēšanas režīmi. Divas žurku grupas, kuras novietoja dažādos sprostos, baroja vienādi…