hroniskā formā ar vāji izteiktiem slimības simptomiem. Tādēļ arī slimību ilgi nevar pamanīt un diagnosticēt. Šādos gadījumos pasliktinās ēstgriba, rodas nogurums, galvas sāpes, slikta dūša, urinēšanas traucējumi. Brīžiem var būt nelieli temperatūras paaugstinājumi, nepastāvīgas, neizteiktas sāpes jostas vietā vai vēderā, dažiem asinsspiediena paaugstināšanās. Tikai griežoties pie ārsta un izmeklējot urīnu, atrod izmaiņas, kas liecina par urīna izvadceļu infekciju.

Pielonefrīts, sācies ar neizteiktiem klīniskiem simptomiem, parasti netiek savlaicīgi ārstēts, kas vēlāk var radīt ļoti smagas sekas. Hronisks pielonefrīts, sācies bērna vecumā, vēlāk var kļūt par iemeslu grūtniecības sekundārajai toksikozei.

Bieži vien hronisko pielonefrītu pamana un konstatē tikai tad, kad slimība sasniegusi jau ļoti smagu un neatgriezenisku stadiju, kad pievienojas nieru nepietiekamības pazīmes. Ja process ir vienpusīgs, nieru nepietiekamība var iestāties pēc daudziem gadiem, bet abpusēja proces gadījumā — dažreiz pat ļoti ātri pēc slimības sākuma. Tādos gadījumos zūd ēstgriba, slimnieks novājē, parādās bālums, ādas sausums, pieaug galvas sāpes, vemšana. Sākumā slimnieks izdala daudz gaiša urīna, vēlāk urīna daudzums strauji samazinās.

Nieru audu pakāpeniska bojā eja izraisa arī pārmaiņas urīna analīzēs. Jo vairāk nieru audu aiziet bojā, jo mazāk izmaiņu atrod parastajās urīna analīzēs. Patoloģiskā novirze urīnā var pat pilnīgi izzust. Raksturīgs ir zems urīna īpatnējais svars, kas norāda uz nieru koncentrācijas spēju traucējumiem. Diagnozes noskaidrošanai palīdz papildu izmeklējumi nieru funkcionālo spēju noteikšanai.

Hronisks process var ilgt no pusgada līdz pat trim gadu desmitiem. Hroniska pielonefrīta gala rezultāts ir sarukusi niere vai hidronefroze un pionefroze, kas rada urēmiju. Urēmija ir organisma pašsaindēšanās ar vielmaiņas produktiem, kurus slimā niere vairs nespēj izdalīt.

#9 — Ievietojiet savu reklāmu

Sarukusi niere izveidojas, nieru audiem aizvietojoties ar rētaudiem. Izteikta urīna atteces traucējuma gadījumā nieru bļodiņas maisveidīgi paplašinās, saspiežot nieres audus, veidojot hidronefrotisku nieri. Ja hidronefrotiskā nierē nokļūst infekcija un paplašinātās nieru bļodiņas satur strutas, izveidojas tā sauktā pielonefroze.

Ja akūts pielonefrīts ārstēšanai padodas labi, tad hroniska pielonefrīta ārstēšana prasa kā no pacienta, tā arī no ārsta lielu neatlaidību un pacietību. Hroniska pielonefrīta pilnīga izārstēšana panākama reti. Tomēr ārstēts pielonefrīts nesalīdzināmi retāk izraisa urēmiju, un slimnieki ilgi saglabā darba spējas un apmierinošu pašsajūtu.

Visos gadījumos ārstēšanai jābūt kompleksai. Galvenie ārstēšanas uzdevumi ir organisma vispārējā stāvokļa nostiprināšana, cīņa ar infekciju, urīna noteces traucējumu likvidēšana un cīņa pret nieres nepietiekamību.

Liela vērība jāpiegriež organismā esošo infekcijas perēkļu likvidēšanai, kas uztur iekaisuma procesu nierē. Visbiežākie infekcijas perēkļi ir hroniski iekaisušās mandeles, sastrutojuši un bojāti zobi, hroniski vidusauss iekaisumi. Bērna vecumā liela nozīme ir hroniskas tuberkulozes intoksikācijas, mazasinības un dažādu zarnu infekciju likvidēšanai.

Pielonefrīta akūtā stadijā jāievēro gultas režīms, jālieto lielā daudzumā šķidrums, ieteicamas siltuma procedūras nieru apvidū. Diēta, kā visos akūta iekaisuma gadījumos, nedrīkst saturēt asus, piparotus, bagātus ar ekstraktvielām un pārmērīgi sāļus ēdienus.

Hroniskā pielonefrīta gadījumā gultas režīms nosakāms tikai procesa paasināšanās periodā, ja tas noris ar temperatūras paaugstināšanos un pašsajūtas pasliktināšanos. Paasinājumu starplaikā režīms samērā brīvs, atļaujama pat viegla fiziska slodze. Hronisks pielonefrīts bez ievērojamiem nieru funkciju traucējumiem arī neprasa stingrus ierobežojumus diētā. Uzturam jābūt pilnvērtīgam ar vecumam atbilstošu ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu sastāvu, ar normālu sāls daudzumu, kā arī bagātam ar vitamīniem. Tikai ievērojamu nieru funkcionālo spēju traucējumu gadījumos slimības pēdējā stadijā tiek noteikta individuāla diēta ar olbaltumvielu un sāls ierobežojumu.

Kā akūtā, tā arī hroniskā pielonefrīta gadījumā infekcijas likvidēšanai lieto preperātus, ko drīkst noteikt slimniekam individuāli tikai ārsts. Medikamentus izvēlas, vadoties no izsētās urīna mikrofloras, urīna analīzēm un no nieru funkcionālajām spējām.

Vecāki nedrīkst uzņemties bērna nieru slimību ārstēšanu. Visbiežākā kļūda,ko izdara vecāki, ir nepamatotā sāls ierobežošana nieru slimniekam. Nav nevienas nieru saslimšanas, kuras gadījumā būtu ieteicams ilgstošs sāls ierobežojums. Tas ir vajadzīgs tikai noteiktos īsos slimības posmos, piemēram, akūta pielonefrīta gadījumā tikai atsevišķos gadījumos un tikai uz dažām dienām. Sāls iztrūkums organismam ir kaitīgs. Jo sevišķi ļauni sāls trūkumu panes augošs bērna organisms. Sāls iztrūkuma rezultātā organismā rodas vielmaiņas traucējumi. Bērns sāk atpalikt fiziskajā attīstībā, veidojas mazasinība. Arī nepamatota medikamentu un dažādu augu un sakņu novārījumu lietošana var tikai pasliktināt nieru darbību.

Ja process ir vienpusīgs un izveidojas hidronefroze, pielonefroze, sarukusi niere vai vienpusīgs pielonefrīts ar asinsspiediena paaugstināšanos, dažos gadījumos uzlabošanos var panākt ar operācijas palīdzību — saslimušās nieres izņemšanu. Operācijas efekts atkarīgs no operācijas savlaicīguma, jo slimā niere traucē arī veselās nieres darbību. Ja vienpusīgs pielonefrīts ir ilgstošs ar asinsspiediena paaugstināšanos vai attīstās otras nieres darbības ievērojams traucējums, tad arī ar operāciju neizdodas panākt vēlamos rezultātus.

Urīna atteces traucējumus arī likvidē ar operācijas palīdzību.

Nieres akūtas un hroniskas nepietiekamības ārstēšana ļoti grūta un iespējama tikai slimnīcas apstākļos.

Akūta nieres un hroniskas nepietiekamība nav saistīta ar nieru audu pilnīgu bojā eju, un to var izārstēt. Sevišķi lielu palīdzību tādiem slimniekiem var sniegt “mākslīgās nieres” aparāts, kas gan uz neilgu laiku un tikai daļēji, bet tomēr spēj izpildīt galvenās nieru funkcijas.

Nieres nepietiekamība hroniska pielonefrīta gadījumā iestājas nieru audu pakāpeniskas bojā ejas rezultātā, tādēļ nieru funkciju atjaunošana nav vairs panākama. Stāvokli uz neilgu laiku izdodas uzlabot ar nieru darbības slodzes samazināšanu, ar ierobežotu diētu, zināmu škidruma un minerālvielu saturu. Pirmie panākumi ķirurģijā nieres pārstādīšanā no cilvēka cilvēkam paver jaunas iespējas šo slimnieku ārstēšanā. Tomēr bērna vecumā šī operācija nav vēl iespējama.

Specifiskas pielonefrīta profilakses nav. Pareiza dienas un uztura režīma ievērošana, pilnvērtīgs, vitamīniem bagāts uzturs, organisma norūdīšana, pareiza fiziskā audzināšana, individuālā higiēna, regulāra un savlaicīga urīnpūšļa iztukšošana, pasargāšana no infekcijas slimībām, savlaicīga dažādu iekaisuma procesu un urīna atteces traucējumu likvidēšana, urīna analīzes pārbaude pēc pārciestām infekcijas slimībām pasargā bērnus no saslimšanas ar pielonefrītu.

Z. STRAZDIŅA,
Republikas Bērnu klīniskās slimnīcas ārste