TAGAD, kad vairs nav jābaidās, ka esi bijis vācu armijā, atzīšos — arī es esmu viens no tiem 76 tūkstošiem.

Cilvēks jau nav kurmis — no mobilizācijas alā nenoslēpsies, bet slēpties mājās vai mežā bija vēl bīstamāk. Un tā nu kara beigas sagaidīju Kurzemes katlā, Zūru lauksaimniecības skolas lazaretē, kur ārstēja daudzus simtus tādu pašu kā es. Smagi ievainotus cilvēkus transportēja pa jūru uz Dāniju. Daudzi aizbrauca.

Marta beigās pēc Berlīnes kaujām daudzās šķembu brūces bija sadzijušas, tādēļ jau ap 7. vai 8. maiju mani paredzēja izrakstīt un nosūtīt atpakaļ uz 44. pulka rotu, kas atradās starp Berlīni, Džūksti, Lesteni. Bet — kapitulācija!

“Nāvi vācu okupantiem!” — tā no rīta līdz vakaram pa skaļruņiem skandināja no frontes otras puses. Laikrakstā “Tēvija” lasījām, ka Vidzemē, Ļaudonā un manā Smiltenītē dzīvi bērni samesti ateju bedrēs un simtiem vietējo iedzīvotāju nošauti bez kādas šķirošanas. Tad nu — kas vien spējām, mēģinājām glābt savu kailo dzīvību. Smagāk ievainotie, pēc mūsu domām, palika iznīcībai.

Sadraudzējos ar kādu Rīgas policistu un abi nolēmām doties uz Ventspils ostu — apmēram 20 km attālumā. Tur nonācām daudzi simti. Kad cilvēkam jāizšķiras — dzīvot vai mirt, tad to nieka gabaliņu līdz Gotlandei mēs bijām ar mieru kaut vai tāpat uz kāda dēļa gabala aizairēties.

10. maijs. Krievu karaspēks vēl līdz Ventspilij nebija ticis, bet varēja kuru katru brīdi būt klāt. Jau agrā rītā no ostas ceļā devās kāds kuģis, kas bija pārpildīts ar tādiem pašiem bēgļiem kā mēs. Žēli noskatījāmies — laimīgie…

Enerģiski vācu virsnieki ātri rekvizēja kādu velkonīti, kas izrādījās pilnīgā braukšanas kārtībā. Uz tā uzkāpa kādi 30—40 cilvēki no simtiem gribētāju. Vēl enerģiskākie virsnieki pavēlēja mazajam kuģītim 50—60 m garā trosē piekabināt liellaivu, kādas braukā pa Daugavu. Cīnoties uz dzīvību nokļūt uz kuģīša. Bet tad atradās vēl viens augstākas pakāpes virsnieks ar sievām un koferiem, kurš ar pistoli rokās pavēlēja piestriķēt vēl otru liellaivu, kādu tur krastmalā bija ļoti daudz. Stāvējām ūdenī līdz padusēm un kravām viņu koferus, vēlāk abi ar elkoņu spēku un izveicību tikām šinī liellaivā.

Laivas vidū bija kvadrātveida bunkurs bez vāka — tur kopā ar sievietēm saspiedās 10—12 cilvēki. Apmēram tikpat daudz bēgļu ērti novietojās uz klāja. Vācu virsnieki pēc kartēm aprēķināja attālumu līdz Gotlandei — tikai 130 km, braukšanas ātrums — ap 10 km stundā. Izbraucām ap brokastlaiku un domājām, ka vakarā būsim glābti.

Nezinu, cik balles stiprs bija vējš, bet, jo tālāk no krasta, jo augstāki viļņi. Jūra izskatījās pēc kalnaina apvidus. Kuģītis stūrēja taisni, bet divas piekabes laivas sāka iet krustām šķērsām. Brīžiem laivas nonāca blakus un sasitās ar malām kopā. Mēs tad ar kārtīm atgrūdāmies, lai neapgāztos pavisam. Bijām cauri slapji, bet tas mūs nebiedēja. Laivas vairs galīgi nekuģoja vajadzīgajā virzienā. Viens laivas gals bija viļņa galotnē, kamēr otrs dziļā bedrē, notika briesmīga nodevība. Vilcēja kuģīša “kapteinis” bija licis pārcirst trosi un mūsu laivu atkabināt, lai vismaz paši drošāk tiktu uz priekšu. Kuģītis aizbrauca. Šajā brīdī ļoti zemu pļaujošā lidojumā vairākkārt pāri pārdrāzās krievu iznīcinātāji. Mēs gaidījām svinu, bet tie nez kāpēc nešāva. Gan tuvāk, gan tālāk vēl redzējām un apskaudām tos laimīgos, kuri, lidojot pāri viļņu galotnēm, motorlaivā aizdrāzās uz Zviedriju un pēc pāris stundām varbūt jau bija tur.

Attālinājāmies no krasta, knapi varēja saredzēt mežu galotnes — vismaz 20 kilometri mūs šķīra no sauszemes. Tad sākām dreifēt atpakaļ uz dzimto krastu. Vējš bija spēcīgs, tāpēc atpakaļceļš vēl jo ātrāks.

Kad bijām vairs tikai akmens sviediena attālumā no krasta, mūsu laiva pamazām nosēdās uz sēkļa un apstājās. Otra laiva arī bija uzsēdusies uz sēkļa vai akmeņiem mazliet tālāk. Vācu madāmas un viņu vīri neglābjami izvēlās no ērtās “kabīnes”, visi koferi pazuda jūras viļņos. Mēs turējāmies uz klāja. Viena laivas mala atradās zem ūdens, bet otra mala — virs ūdens. Visi kā zvirbuļi tupējām uz laivas kantes, cits pie cita turēdamies, bet viļņi skrēja pāri galvām.

Ar kārti izmērījām dziļumu — tikai līdz kaklam. Mēs, divi latvieši, nezin kāpēc bijām palikuši paši pēdējie. Vācieši pēc kārtas lēca ūdenī un peldēja uz malu. Notika brīnums, ko varbūt prot izskaidrot tie, kas auguši pie jūras, — cilvēks grib peldēt uz krastu, bet ciltīgais vilnis to rauj atpakaļ jūrā. Skatāmies — kādi septiņi vācieši nepeld vis uz malu, bet arvien vairāk attālinās no krasta un pa vienam vien pazūd. Daži sasējās kopā ar jostām, lai izpeldētu vai noslīktu. Biežāk notika otrais. Kādi trīs vai četri izpeldēja un, droši stāvēdami līdz padusēm ūdenī, centās citiem pamest kādu valgu vai kārts galu. Tā vēl daži izglābās. Mēs, divi latvieši, izglābāmies, mācoties no iepriekšējo kļūdām, jo bijām jau ievērojuši viltīgo vilni, kas neglābjami nesa atpakaļ jūrā. Nolēmām nepeldēt, bet brist, ja vien zem kājām var sajust zemi. Lēcām abi reizē — pagājām gan mazliet zem ūdens, bet, enerģiski cīnoties, izbridām!

Putiņas pie deguna, mutes un ausīm un mazliet uzpampušas sejas — tādi izskatās tikko noslīkuši cilvēki. Kāds izglābies vācu hauptmanis kārtības labad lika mums noslīkušos, kas visi atkal bija izmesti malā, pavilkt augstāk krastā, lai viļņi tos neaizrauj atpakaļ jūrā. Savilkām noslīkušos vienkopus, akurāti, glīti rindā — ar kājām un galvām uz vienu pusi, lai var saskaitīt. Sievietes visas bija noslīkušas. Kopā ar mūsu laivas varonīgo “kapteini” pa abām laivām saskaitījām 22 noslīkušos. Pārējie bija vai nu vēl jūrā, aiz akmeņiem aizķērušies vai jau krūmos iebēguši.

Ko tālāk mēs darījām, tas jau ir cits stāsts. Bez pārspīlējumiem rakstīju tikai patiesību.

A. Mednis,
Smiltenē