Viljamam Šekspīram, lielajam angļu vārda meistaram, bijušas dziļas zināšanas medicīnā. Savās lugās viņš aprakstījis praktiski visas tajā laikā pazīstamās slimības un zāles, un daži viņa novērojumi ir tik pilnīgi un precīzi, ka tos mūsdienu zinātne diezin vai ir spējīga papildināt. Tā domā doktors Obrijs Keils, kam nesen iznākusi grāmata “Šekspīra medicīniskā domāšana”.

Doktors Keils, praktizējošais ārsts Sidnejā, uzskata, ka daļu no savām zināšanām Šekspīrs, iespējams, smēlies no znota, tajā laikā pazīstama mediķa, taču galvenā loma būs bijusi viņa personiskajam universālajam talantam. “Šekspīra medicīniskie apraksti ir pārsteidzoši precīzi,” vēsta doktors Keils. “Tie bieži sastopami viņa daiļdarbos un daudzos gadījumos pierāda neparasti dziļas zināšanas tādam cilvēkam, kura dzīvē galvenais bijis dramaturga un aktiera darbs. Starp citu, to pašu var teikt par Šekspīra dabas un mūzikas aprakstiem, par viņa filozofiskajām pārdomām.”

Savās lugās Šekspīrs liek darboties pavisam astoņiem ārstiem. Pirmais šāda profila personāžs bija dakteris Kajuss “Jautrajās vindzorietēs”. Maksājot meslus tajā laikā izplatītajai ironiskajai attieksmei pret ārzemju ārstiem, Šekspīrs viņu attēlojis kā dažādām dīvainībām apveltītu francūzi, kurš runā ar jocīgu akcentu. Taču visumā dramaturgs pret šo profesiju izturas ar cieņu, kas ir pretstatā vēl tagad neiznīkušajai manierei novelt visus grēkus uz mediķiem. “Karalī Līrā”, piemēram, autors ārstu apveltījis ar lielu gudrību un cilvēkmīlestību. Šekspīrs pat attaisno to, ka ārsts pieraksta savus iespaidus, novērojot slimnieku. Atcerēsimies ainu ar lēdiju Makbetu, kad viņa sapnī pieceļas un dodas uz ļaundarības vietu. “Klusu!” iesaucas ārsts. “Viņa sākusi runāt. Pierakstīšu viņas vārdus, lai tie stingrāk paliktu atmiņā.”

Šekspīrs aprakstījis daudzas slimības. To toreizējie nosaukumi, piemēram, “zarnu spazmas”, “pūstošas aknas”, “delnu nieze”, saprotams, nav sastopami mūsdienu izziņas krājumos, taču visi aprakstītie simptomi ir pareizi, un katrs mediķis sapratīs, par ko runāts. Bet artrīta definīcija — “locītavu drudzis” nav pārspējama, lai kā mūsdienu reimatologi lauzītu galvas. Tā domā doktors Keils. Viņaprāt, no Šekspīra lugām pavisam precīzi var uzzināt par tādu slimību kā lepra, malārija, podagra, mēris izplatību XVI gadsimtā. Vēl vairāk — var noskaidrot, kādas ārstniecības metodes tolaik izmantotas. Bet pats svarīgākais, kā domā Keils, ir Šekspīra dziļā izpratne psihiskajās slimībās. Dramaturgs precīzi un spilgti aprakstījis visdažādākos psihiski neveselu cilvēku stāvokļus, sākot ar garīgo nepilnvērtību un beidzot ar ārprātu.