Vārāmajam sālim atkarībā no iegūšanas vietas un tehnoloģijas ir 3 veidi: akmens (iegūts no izrakteņiem), pašnogulšņu (no sālsezeriem) un iztvaikotais (no dabiskajiem sāļajiem ūdeņiem). Vārāmā sāls galvenā sastāvdaļa ir nātrija hlorīds, bet tam ir arī piemaisījumi — dažādu magnija, kalcija, kālija, dzelzs un citu minerālu savienojumu veidā. Atkarībā no piemaisījumu veida un daudzuma mainās sāls garša, krāsa un izmantošanas veids. Piemēram, magnija sāļi vāramajam sālim piešķir rūgtumu, kalcija — sārmainu garšu, kālija — izraisa mutes gļotādas kairinājumu, pat vemšanu un galvas sāpes. Dzels sāļi produktos to uzglabāšanas laikā veicina tauku oksidēšanos un līdz ar to arī krāsas maiņu, tāpēc to nav ieteicams lietot sviesta, treknas gaļas un treknu zivju sālīšanai.

Sāls var būt smalku kristāliņu veidā vai samalts. Atkarībā no piemaisījumu daudzuma un rupjuma pakāpes izšķir ekstra (ļoti maz piemaisījumu), tas ir vissmalkākais, taču var būt kristālisks; augstākā labuma, kā arī 1. un 2. šķiras sāli. Augstākā labuma un 1. šķiras sālim ir 4 rupjuma pakāpes, ko apzīmē ar numuriem: 0, 1, 2, 3. Otrās šķiras sālim ir 3 rupjuma pakāpes: 1, 2, 3. Attiecīgi katrai šķirai ir atļauts dažāds piemaisījumu daudzums. Piemaisījumi palielina sāls higroskopiskumu, tas savilgst — sacietē.

Ir arī jodīta sāls, kuram piejaukts noteikts joda daudzums.

Nezinātāji kristālisko sāli bieži dēvē nepareizi — par “sintētisko”. Uz vārāmā sāls iesaiņojuma tiek norādīta tā šķira, dažreiz arī tā ieguves vieta vai apstrādes uzņēmums, piemēram, “Solotvinovskij”, “Artemovskij” u.c.

Vārāmajam sālim nav normēts glabāšanas laiks, izņemot jodīta sāli. Sāls jāglabā sausā vietā, mitrumā tas sāk kust un asarot, kā arī sacietē. Sāls tīrības pakāpi pārbauda, ja to izšķīdina ūdenī. Šķīdumam jābūt ar sāļu garšu, bez specifiskām piegaršām, dzidram, bez nogulsnēm.

M. PĒTERSONE