Lauzt maizi
Vidusbrazīlijā dzīvo ciltis, kuras nemaz nekaunas staigāt kailas. Bet, ja jūs kādu no šiem cilvēkiem ieraudzīsit ēdam, viņš jutīsies ļoti neveikli. Ja arī gadās ēst kāda cita klātbūtnē, tad acis ēdējam ir nolaistas un galva pagriezta uz citu pusi. Tas, kas ieraudzījis ēdēju, pieklājīgi pagriež muguru.

Agrāk šādas paražas bija daudzām tautām. Kad acteku valdnieks Montezuma sēdās pie pusdienu galda, viņa priekšā novietoja apzeltītu ekrānu. Daudzi Āfrikas un Polinēzijas cilšu vadoņi šādā veidā “stiprināja savu miesu”. Tas, kas iztraucēja šādu vientulību, tika sodīts ar nāvi.

Kā radās šī tik šķietami aplamā paraža? Aizliegumi jeb tabu ir saistīti ar pirmatnējā cilvēka priekšstatu, ka ēdiens kļūst par daļu no cilvēka paša. Kaut kādā veidā nodarīt ļaunu ēdienam, piemēram, runājot, bija tas pats, kas nodarīt ļaunu cilvēkam, ievadot viņā ar ēdienu slimību vai pat nāvi.

Cilvēki domāja, ka, jo mazāk cilvēks ēdot tiek aplūkots, jo labāk. Bet, ja arī jāsastopas ar kādu ēdiena laikā, tad tikai ar cilvēku, no kura nevar sagaidīt nekā ļauna. Tā kopējs azaids izvērtās par rituālu, kas apzīmēja uzticību un savstarpēju draudzību.

Hronika stāsta par kņazu Izjaslava Msislaviča un Gļeba Georgijeviča strīdu. Sadursme beidzās ar abpusēju izslīgšanu: “Gļebs izbrauca un paklanījās Izjaslavam. Bet Izjaslavs to uzaicināja pie sevis uz pusdienām…” Nekas tā nevarēja apliecināt samierināšanos kā kopējas pusdienas.

1254. gadā Francijas karaļa Luija IX sūtņi ieradās pie Zelta ordas vadoņa. Ceļā viņi pavadīja gandrīz gadu. Ko Batijs darīja vispirms, lai apliecinātu sūtņiem savu viesmīlību? “Viņš vēlēja mums apsēsties un lika pasniegt pienu,” rakstīja kāds Luija sūtnis, “viņš uzskata par ļoti svarīgu, ja kāds ar viņu kopā dzer kumisu.”

Romas sūtnis Jakobs Reitenfelds pēc brauciena uz Krieviju XVII gs. septiņdesmitajos gados rakstīja, ka krievi uzskata par neiespējamu nostiprināt ciešākas draudzības saites bez kopēja mielasta. Mielasts kļuva par draudzības simbolu, un atsacīšanās no tā nozīmēja saraut draudzīgās attiecības. Tādēļ arī Austrumos viesis, kas kaut kāda iemesla dēļ nevar pieņemt piedāvāto cienastu, lai viņu nepārprastu, ieliek pirkstus sālstraukā un nolaiza tos. Tas nozīmē simbolisku piedalīšanos cienastā.

Ja viesis ēda ar lielu ēstgribu, tad pēc senas krievu paražas namatēvs to uzskatīja par draudzības un cieņas apliecinājumu.

Mūsdienu laikrakstos bieži lasām, ka notiek pusdienas par godu citu valstu viesiem. Pašreizējās diplomātiskās etiķetes pamatā joprojām ir tas pats pirmatnējais rituāls. Svētku galda dalībniekiem nenāk ne prātā, ka viņi piedalās ceremonijā, kas radusies senā pagātnē.

Kāds dāņu ceļotājs, kas apmeklēja Krieviju Pētera I valdīšanas laikā, uzrakstīja interesantu krievu pusdienu aprakstu. “Vispirms pasniedza dažādus sālītus ēdienus, šķiņķi, žāvētu mēli, siļķi. Tas viss bija ļoti sāļš,” viņš rakstīja, “un stipri vircots ar pipariem un ķiplokiem. Tad sekoja otrie ēdieni — dažādi cepeši. Kā trešo pasniedza zupas. Desertam — ievārījumi, zaļie zirnīši pākstīs un burkāni.”

Romas ķeizara Augusta pusdienu galdā parasti bija 4—6 ēdieni. Burgundijas hercogs, kas bija slavens ar savu izšķērdību, svētku mielastus rīkoja ar 30 ēdieniem. Anglijas karalienes galmā ēdienu skaits sniedzās līdz 40.

Bet tas viss nobālēja krievu bajāru viesu galda priekšā…

Jo lielāks bija viesim piedāvāto ēdienu skaits, jo lielāku cieņas izpausmi tas apliecināja. Parasti bajāru mājās viesiem servēja 30—40 dažādus ēdienus. Cara galdā, īpaši, ja tika uzņemti sūtņi, ēdienu skaits sniedzās līdz 100, 150 un pat 200.

Kad cienasta galds bija sevišķi bagātīgs, namatēvs nākamajā dienā sūtīja savus ļaudis apjautāties par viesa veselības stāvokli. Bieži vien šīs rūpes nebija liekas…

Namatēva viesmīlība daudzkārt pārsniedza tās pieticīgās iespējas, ar kurām daba bija apbalvojusi viesus. Bet izeju atrada, XIII gs. pēc brauciena uz Krieviju kāds franču ceļinieks rakstīja par krievu paražu ierasties viesos, līdzi ņemot maisu, kuru atvadoties piepildīja ar ēdienu, kas netika apēsts pie galda. Šī paraža saglabājās arī vēl Ivana Bargā laikā. Kad viesi sāka posties mājup, viņiem deva līdzi traukus ar gaļu un pīrāgiem, grozus ar saldumiem, cepumiem, riekstiem un žāvētiem augļiem. Vēl pagājušajā gadsimtā Japānā viesi, dodamies uz svētku mielastu, tālredzīgi ņēma līdzi tukšus grozus. Tajos salika un aiznesa uz mājām visu, ko nevarēja notiesāt.

Seno paražu atbalss
Bieži vien mūsu rīcībai nav nekāda praktiska mērķa. Tāds, piemēram, ir paradums dzert uz otra panākumiem un veselību. Taču cilvēka veselība diemžēl nav atkarīga no tā, vai kāds par to paceļ glāzi vai ne. Kādēļ gan mēs joprojām piedalāmies šajā it kā bērnišķīgajā rotaļā?

Tosti ir sensena rituāla atbalss. To pamatā ir koncepcija, ka cilvēks var ietekmēt notikumu gaitu ne tikai ar tiešu darbību, bet arī ar spēcīga gribas impulsa palīdzību. Uzskatīja, ka, ja to noraida vienlaikus vairākas personas, attiecīgi lielāks būs tā iedarbības spēks. Reliģijā šāds koncentrēts vēlēšanās izpausmes akts ieguva lūgšanu veidu. Maģijā tas izpaudās kā buršanas rituāls. Vienīgais pirmatnējo paražu mantojums, kas saglabājies līdz mūsu dienām, ir skaļi izteikts apsveikuma tosts.

Vēsture zina neskaitāmus gadījumus, kad ienaidnieki viens ar otru kārtoja rēķinus, draudzīgi sēžot pie viena galda. Ieliet indi vīna kausā vai pasniegt saindētu ēdienu bija gluži parasta parādība. Tā Zelta Ordas valdnieka namā tika noindēts Suzdaļas Jaroslavs. Tas bija parasts veids, kādā cars Ivans Bargais atbrīvojās no nevēlamiem galminiekiem.

Indes jaukšanas smalko mākslu pazina senie ēģiptieši, grieķi, venēcieši. Vai tikai no šiem senajiem laikiem nav mantota paraža, ka namatēvs, uzņemot viesus, pirmais ēdienu uzliek sev, parādot, ka tas nav saindēts?

Arābu zemēs, piemēram, atbilstoši šai senajai etiķetei maltīti pirmais sāk saimnieks.

Kāds etnogrāfs jautāja Zundu salu iedzimtajam, kādēļ saimnieks, cienājot viesus, pirmo gabalu paņem sev.

“Iemesls ļoti vienkāršs,” viņam atbildēja. “Lai parādītu, ka ēdiens nav saindēts.”

Arī Āfrikā daudzos apgabalos joprojām spēkā ir šī paraža. Sūli uzskata pat par nepieklājīgu piedāvāt alu otram, iekams saimnieks pats vispirms nav nodzēries no kannas. Tādēļ neticiet tiem, kas saka, ka, ielejot vīnu vispirms sev un tikai tad piepildot citu glāzes, tas tiek darīts tādēļ, lai kaut kādi mistiski korķa gabaliņi nenokļūtu tajās. To dara tādēļ, lai pierādītu, ka vīna lējējs nav indētājs.

Ar savu dakšiņu
Kad esat atvadījušies no visiem, virtuvē jūs gaida kaudzēm netīru šķīvju, nažu, dakšiņu. Tad ir patīkami atcerēties tos laikus, kad cilvēki gluži labi iztika bez galda piederumiem. “Ņemiet ēdienu ar pirkstu galiem,” mācīja Ovīdijs, “prast ēst arī ir māksla.” Senajā Grieķijā nepazina ne nažu, ne dakšiņu, ēda ar rokām, kuras pēc tam noslaucīja maizes garozās. Tā rīkojās arī Krievijā.

Romas pāvesta sūtnis, kas apmeklēja Krieviju XIII gadsimtā, atzīmēja, ka dižciltīgi ļaudis pusdienās ieradās ar mazām vilnas lupatiņām, kurās pēc gaļas ēdieniem slaucīja rokas. Tie, kas bija vienkāršāki, slaucīja rokas zābaku stulmos, bet, ja svētki notika vasarā, arī zālē.

Paradums rīkoties ar nazi un dakšiņu, kas tik stipri iesakņojies mūsu ikdienas dzīvē, nebūt nav pazīstams visām tautām. Piemēram, austrumu zemēs dakšiņu nelieto. pat mūsu Vidusāzijas tautas savu iemīļoto ēdienu plovu ļoti prasmīgi ēd ar rokām. Dažos Āfrikas apgabalos iedzīvotāji ļoti savdabīgi lieto karotes. Putru vai pienu viņi iesmeļ ar karoti, pārlej kreisās rokas plaukstā un turpina ēst no rokas.

Dakšiņu cilvēki neatklāja uzreiz. Senie grieķi zināmu laiku ēšanai lietoja speciālus cimdus, tad kaula uzpirksteņus. Tomēr interesanti atzīmēt, ka Fidži salu iedzīvotāji jau senos laikos svētku gadījumos lietoja dakšiņu.

Eiropā ilgu laiku ēšanu ar dakšiņu uzskatīja par klīrību. Dažu galma dāmu izaicinošā izsmalcinātība, kas izpaudās, viņām lietojot dakšiņu, tā uztrauca Luiju XIV, ka viņš apkalpotājiem lika augstdzimušo dāmu šķīvjus piebārstīt ar matiem.

“Doktors ir jauns cilvēks, un nevarētu teikt, ka viņš būtu pilnīgs nihilists, bet zini, viņš ēdot lieto nazi…” pārmetoši saka Anna Karēņina par vienu no romāna varoņiem.

Ir sarakstītas daudzas grāmatas par labu uzvedību pie galda. Tajās stāstīts, ka ēdot nedrīkst šmaukstināt, grauzt nagus, kasīties, spļaut un krēpot. Pirms dažiem gadsimtiem Anglijā uzrakstītā “etiķetes grāmata” aizliedza galminiekiem šņaukt degunu galdautā un spļaut pāri galdam. “Negrāb pirmais no paplātes,” mācīja Pētera I laikā izdotā grāmata “Patiess spogulis jaunībai”, “nešņāc kā cūka un nepūt, ka šķīst uz visām pusēm… Ap savu šķīvi nebūvē graustu no kauliem…”

Tikpat lielu uzmanību uzvedībai pie galda pievērsa senās Meksikas iedzīvotāji acteki. “Neēd kā rīma,” mācīja kāda hronika. “Kad tu dzer, tad neievelc šņākdams nāsīs gaisu. Tu taču neesi kucēns.”

Visu šo aizliegumu pamatā bija doma — nedari pie galda to, kas varētu citiem likties nepatīkams, varētu sabojāt tiem ēstgribu.

Bet ir cilvēki, kas gan nelaiza pirkstus un nespļauj uz galdauta, un tomēr viņu atrašanās pie galda ir netīkama. Tie ir ļaudis, kas katru ēdienu pavada ar negatīviem komentāriem. Piemēram, ieraugot, ka jūs ņemat sinepes, tie katrā ziņā atzīmēs, ka sinepes kaitīgas veselībai. Ja kāds ēd zivi, tūdaļ sākas stāsts par kādu labu paziņu, kas bija ieēdis vecu zivi, un izklāstīts, kādas tam bija sekas. Tie stāsta par katru ēdienu, ko tie nevar ēst, tādēļ ka tas dedzinot un izsaucot atraugas…

Pēc senas krievu paražas mielasta beigās izsauca pavāru, lai pateiktos un novēlētu panākumus un laimi. Tāds novēlējums pavāram bija īsts triumfs. Tā diriģents uzņem publikas ovācijas, tā paklanās aktieris, kad aplausu vētra to izsauc uz skatuves.

Mūsdienās labi audzināts anglis uzskata par pienākumu nākošajā dienā pēc pusdienām aizsūtīt vēstuli, kurā izsaka pateicību par viņam izrādīto uzmanību un cienastu. Šāda paraža no seniem laikiem pazīstama arī Japānā.

Mums nav šādas paražas, bet kā visur, arī pie mums uzmanību atlīdzina ar uzmanību, labu ar labu.

A. GORBOVSKIS,
vēstures zinātņu kandidāts