“Sievietei, kura nelieto smaržas, nav nākotnes.” Vai bijusi taisnība šī kategoriskā izteikuma autoram franču dzejniekam Polam Valerī?

Iegrimušas sadzīvē, šībrīža rūpēs un problēmās, ikdienības nokausētas, mēs gribot negribot esam pasākušas pieskaitīt smaržas greznuma priekšmetu kategorijai. Protams, mums patīk jaukas smaržas, tās mūs iepriecina, taču to lietošanā vēl esam pārāk biklas.

Lai gan vārds “parfimērija” ir salīdzinoši jauns (cēlies no itāļu “perfumare”), smaržu izgatavošana un uzglabāšana, ar smaržvielām saistītās ceremonijas un rituāli — tas viss ir vecs kā pasaule. Vēl ilgi pirms tam, kad smaržas kļuva par vienu no cilvēka personiskajām iezīmēm, zināmā mērā par rotājumu, tās visdažādākajos veidos pazina jau senās civilizācijas. Piemēram, Atēnu iedzīvotāji uz ielām dedzināja aromātiskus augus, viduslaikos svētku reizēs strūklakās tika mestas rožu ziedlapiņas, apelsīnkoku ziedi. Savukārt renesanses laikmeta eiropieši allaž sev līdzi nēsāja mandarīna formas lādīti. Katra šāda “mandarīna” daiviņa bija pildīta ar kādu smaržīgu garšvielu: kanēli, muskatu, rozmarīnu u. c. To uzdevums — sargāt īpašnieku no ļaundabīgiem, indīgiem izgarojumiem un nelāga gaisa, kas draudēja izraisīt dažādas epidēmijas. Šie, parasti no dārgmetāliem darinātie priekšmeti, bija izplatīti līdz pat XIX gadsimta vidum. Roze, jasmīns, mirte, narcise un neļķe tika uzskatītas par drošu talismanu, noderēja arī kā “iemīlināmās” zāles, bet sandalkoku, alveju un vīraku kvēpināja par upuri dieviem. Tirgoņu karavānas ar saiņiem, kuros atradās flakoni un keramikas vai porcelāna trauciņi, pildīti lieliskām smaržvielām, devās no austrumiem uz rietumiem, no Japānas un Indijas, lai gūtu valdnieku labvēlību vai augstākās varas žēlastību, lai rastu aizsardzību pret bīstamām slimībām vai savaldzinātu iemīļoto.

Kad tas īsti sākās? Arheoloģiskie izrakumi Atēnās liecina, ka smaržas tur prata izgatavot jau pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu. To apstiprina dokumenti ar smaržu izgatavošanas aprakstiem, daudzas receptes, kurās minēti dažādu augu nosaukumi. Aromātisko maisījumu sastāvā ietilpa koriandrs, ciprese, īrisa saknes, medus, saspiestas rozīnes, vīns (aparātu šķidruma destilēšanai arābi izgudroja krietni vēlāk). Vēl mikēniešu smaržu meistari bija iecienījuši aromātisko rozi, salviju, dažādu koku, arī pistāciju un kadiķu sveķus, mirres. Smaržīgie maisījumi tolaik darīja pievilcīgas gan sievietes, gan vīriešus, to lietošanai nepiemita kulta raksturs, kā tas bija šumeru zemēs vai Ēģiptē. Vēlāk attieksme pret smaržvielām mainījās: Sokrāts tās bargi nopaļāja, uzskatot ja ne par netikumu, tad par lieku greznību gan.

Neraugoties uz gadu simtiem, kas šķir mūs no Agamemnona valdīšanas laikiem, seno meistaru receptes var izmantot arī tagad. Šķiet, smaržu vēsture, par spīti modes mainīgumam un tehniskiem jauninājumiem, ikreiz atgriežas pie pirmavotiem.

Daudzkārt dzirdēto atzinumu, ka smaržas ir līdzīgas ceļojumam, Žans Pols Herlēns trāpīgi pārveidojis: “Smaržas — tās ir visbagātākās atmiņas.” Herlēns ir viens no slavenākajiem “deguniem” (tā mēdz dēvēt smaržu izgudrotājus), brīnišķīgo “Jardin de Bagateu” autors. Šajās smaržās konjaka un ruma aromāts veiksmīgi savienots ar rozes dvesmu, ko vēl pastiprina karameļu smarža. Herlēna priekštece Emē Herlēna 1889. gadā izgudroja vienu no pirmajām smaržām, kuras sastāvā ietilpa sintētiskās eļļas (pirms tam parfimēri izmantoja tikai augu eļļas). Tas bija arī milzīgs skandāls, jo izrādījās, ka domātas vīriešiem. Pēc gada šīs smaržas feminizēja kinozvaigzne Lorēna Bakāla (Hemfrija Bogarta sieva), kas tās pastāvīgi lietoja.

Ir smaržas, kas saistās ar leģendām un mītiem. Tādas ir “Chanel N°5”. Merlina Monro kādreiz atzinusies, ka tās viņai kalpojot naktskrekla vietā. Par vienām no vismodernākajām kļuvušas Diora smaržas “Opium” un “Poison” — dažādu šķirņu plūmju un rozīņu aromāta kompozīcija (tālab arī flakons ir violētā krāsā).

Laikam jau taisnība tiem, kas apgalvo: nav sliktu smaržu, ir tikai slikti izmeklētas smaržas. Arī lietot tās vajag prasmīgi. Jāiesmaržina ķermeņa vissiltākās vietas. Aiz ausīm, starp krūtīm, roku un ceļu locītavās aromāts saglabājas ilgāk. Smaržas izmēģina uz plaukstas virspuses. Tikai nedrīkst tās izrīvēt ar roku, jānogaida, kamēr spirts iztvaiko, tikai tad būs jūtama īstā smarža.

Vakara smaržām raksturīgas bagātākas kompozīcijas, tās ir visstiprākās un noturīgākās (vienmēr dārgas, pat ļoti). Dienas smaržas nav tik koncentrētas, taču smaržu nianses un aromātiskās īpašības saglabā (maksā nedaudz lētāk). Smaržūdeņi domāti biežākai lietošanai, jo ir vājākas koncentrācijas. Odekolons satur aptuveni tikai 10 procentu koncentrāta, atsvaidzina ādu, derīgs biežai lietošanai jebkurā dienas stundā.

(Pēc preses materiāliem)