Asteru audzēšanas agrotehnika ir samērā vienkārša. Ja izvēlas mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotas šķirnes, tad var izaudzēt krāšņus ziedus no jūlija līdz vēlam rudenim.

Galvenās grūtības var rasties, ja asteres saslimst ar asteru vīti jeb fuzariozi, slimību, ko izraisa virkne (apmēram septiņas) Fusarium ģints sēņu. Pēdējā laikā no tām par bīstamāko uzskata sēni Fusarium oxisporum. Slimība var sākt parādīties jau uz asteru dēstiem, kas sasnieguši apmēram 5 cm augstumu: dēstiem nobrūnē un atmirst lapiņas, tie pārstāj augt un siltā laikā vīst. Kad dēsti izaug apmēram 10 cm gari, stublāja vienā pusē var novērot melnas svītras, lapas un dzinumi šinī pusē atmirst un iežūst. Ja saslimst uz lauka izstādīti augi, sākumā tiem apvīst atsevišķi zari, vēlāk novīst, nobrūnē un aiziet bojā viss augs.

Pret asteru vīti ķīmisku aizsardzības līdzekļu nav. Galvenais priekšnoteikums — optimāla agrotehnika un pret vīti izturīgu šķirņu audzēšana.

Obligāti jāievēro, ka asteres vienā un tajā pašā vietā drīkst audzēt pēc piecu gadu starplaika. Tās nav ieteicams audzēt augsnē, kas iepriekšējā gadā mēslota ar kūtsmēsliem, jo dzīvotspējīgi slimību iedīgļi var saglabāties uz nesadalījušos organisko vielu daļiņām. Tāpat asteres nevajag mēslot ar kompostu, kas nav labi sadalījies. Rudenī asteres nedrīkst izmantot komposta gatavošanai, tās obligāti jāsadedzina, vienalga, vai tās ir slimojušas ar asteru vīti vai nav.

Mūsu republikā klasisks asteru audzēšanas paņēmiens (sevišķi, ja asteres audzē sēklu ieguvei) ir iepriekšēja dēstu izaudzēšana siltumnīcās, sējeņus vienreiz pārpiķējot. Ārzemju literatūrā, kur izklāstītas jaunākās asteru agrotehnikas metodes, ieteikts sējeņus nepārpiķēt. Ja sējeņus pārpiķē, kaut nedaudz, tomēr tiek ievainota sakņu sistēma un pavērts ceļš infekcijai ar fuzariozi.

Asteres sēklu ieguvei izsēj ap 25. martu dēstu kastītēs, kur ir iepildīta ar barības vielām bagātināta kūdra. Vienā kastītē izaudzē apmēram 100 stādu, t.i., katrā marķētā vietiņā liek 2 sēklas. Pēc sadīgšanas vājāko dīgstu izrauj un stādus turpina audzēt bez pārpiķēšanas līdz izstādīšanai uz lauka. Vienu vai divas reizes stādiem dod vieglu virsmēslojumu, dažkārt izmanto istabas puķēm domāto šķidro mēslojumu “Vito”. Stādus laikus pieradina pie lauka apstākļiem: kastītes ar tiem pēc iespējas ātrāk novieto aukstās lecektīs. Norūdīti asteru stādi bez bojājumiem pārcieš —4 oC stipras nakts salnas.

Ja asteres audzē tikai ziedu ieguvei, tās var sēt laukā jau aprīļa beigās vai maija sākumā. Kad asteres ir izretinātas, seko apkopšanas darbi: līdz ziedpumpuru parādīšanās fāzei divas reizes jādod virsmēslojums, jāravē nezāles un jāirdina augsne.

Ļoti svarīgi ir izvēlēties vietējiem klimatiskiem apstākļiem piemērotas šķirnes. Asteru šķirņu klāsts ir ļoti bagātīgs, bet mūsu republikā ne no visām šķirnēm ir iespējams iegūt pirmšķirīgus ziedus. Labus ziedus mēs varam iegūt tikai no šķirnēm, kam ir spēcīgi, noturīgi ziedkāti. Ir arī izveidotas asteru šķirnes, kas relatīvi ir imūnas pret saslimšanu ar asteru vīti. Krievijā ar vislabākiem panākumiem šinī jomā strādā Voroņežas dārzeņu izmēģinājuma stacija, kur izveidotas vairākas pret asteru vīti noturīgas šķirnes: ‘Zefir’, ‘Belij Šar’, ‘Gaļina’, ‘Maļinovij Šar’, ‘Ņevesta’, ‘Sireņevij Večer’, ‘Ulibka’, ‘Havskaja Serebristaja’.

Griezto ziedu ieguvei mūsu republikā var audzēt ‘Belij Šar’ (baltas ziedkopas), ‘Gaļina’ (ķiršsarkanas ziedkopas), ‘Maļinovij Šar’ (aveņkrāsas ziedkopas), ‘Ņevesta’ (baltas ziedkopas). No minētajām šķirnēm pirmās trīs pieder pie pomponu asteru grupas, tām ir bagātīgi zarots, kompakts, 40—50 cm augsts, mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērots cers. ‘Ņevesta’ ir rožu grupas astere ar stāvu, kompaktu, noturīgu, bagātīgi ziedošu ceru un dekoratīvām, kuplām ziedkopām.

E. STRAUTIŅA,
lauksaimniecības zinātņu kandidāte