Pēdējos gados visā Latvijā no kultūras savvaļā strauji sāk izplatīties sarkanais plūškoks, bet republikas vidus un rietumu daļā atsevišķās vietās pāriet savvaļā melnais plūškoks. Lietuvā plašāk izplatījies melnais plūškoks. Polijā melnais plūškoks sastopams ļoti bieži, un Kaļiņingradas apgabala rietumu daļā tas aug arī savvaļā. Sarkanais plūškoks turpretī Polijas ziemeļos ir reti un Kaļiņingradas apgabalā sastopams tikai kā kultūraugs. Lakstu plūškoku Lietuvā kultivēja kopš seniem laikiem tāpat kā melno. Par to liecina kaut vai abu senie nosaukumi. Arī Latvijā plūškoki auguši kopš 18. gs. beigām, taču lakstu plūškoku republikas apstādījumos mēs neesam konstatējuši. Tas šobrīd atrodams vienīgi personiskās kolekcijās.

Plūškoki vislabāk aug ar humusu bagātās dārza augsnēs, taču spēj augt arī podzolētās māla un smilts augsnēs, tie ir kaļķmīļi. Lakstu plūškoks ir izteikti gaismas prasīga suga, turpretī abas pārējās sugas spēj augt arī apēnojumā lapu koku mežos. Visplastiskākais ir sarkanais plūškoks, kas apdzīvotu vietu tuvumā atrodams visdažādākajās augsnēs, pat iekšzemes kāpās (aluviālos smiltājos), piem., Rīgā, Meža kapos, Mežaparkā u.c. Plūškoku augļi ienākas augusta beigās, augļus apēd un sēklas izplata putni.

Daudzas plūškoku sugas vēl gaida medicīnisko izvērtējumu. Tā, piemēram, Kanādas plūškoka ziedi satur rutīnu, Javas plūškoka — hlorogēnskābi u.c. Kopš seniem laikiem melnā plūškoka dažādas auga daļas izmantoja tautas medicīnā. Gan Rietumeiropas, gan Krievijas farmakopejā iekļauts tikai melnais plūškoks. Ārstnieciskiem nolūkiem vāc un izmanto tikai ziedus. Melnā plūškoka ziedi satur līdz 82 mg% askorbīnskābi, mandeļnitrilglikozīdu sambunigrīnu, kas sašķeļoties veido zilskābi, benzaldehīdu un glikozi, līdz 32% rutīnu, holīnu, hlorogēnskābi, kafijskābi, baldriānskābi, ābolskābi un etiķskābi. Augļos ir līdz 50 mg% askorbīnskābes, karotīna, miecvielas un aminoskābes. No negataviem augļiem izdalīts sambunigrīns, gatavos augļos ir līdz 20% cukuru, nelielā daudzumā dažādi vitamīni (galvenokārt kauliņos), sēklas satur tauku eļļas. Lapas — sambunigrīnu (0,11%) un ēteriskās eļļas; svaigās lapās ir līdz 280 mg% askorbīnskābes un 0,014% karotīna; arī zaru miza satur ēteriskās eļļas, holīnu. Ārstnieciskiem nolūkiem jūlijā vāc ziedus līdz vainaglapu nobiršanas sākumam, žāvē ēnā labi vēdināmā telpā (bēniņos), izklājot plānā slānī uz papīra loksnēm vai auduma. Iegūto produkciju uzglabā sausā, vēdināmā telpā.

Melnā plūškoka ziedu uzlējumu izmanto medicīnā kā sviedrēšanas un urīnu dzenošu (diurētisku) līdzekli, arī kā žults izdalīšanās līdzekli. Ārīgi — rīkles un mutes dobuma skalošanai, iekaisuma ārstēšanai.

Koksne ir viegla un cieta, agrāk to izmantoja dažādiem smalkmehānikas izstrādājumiem (pulksteņos u.c.), mīksto balto serdi joprojām lieto anatomiskiem griezumiem. No ogām iegūto sulu pievienoja vīnam, lai piedotu tam īpatnējo muskata garšu. Augļu novārījumu izmanto zīda audumu krāsošanai olīvzaļā tonī. Pēdējos gados Rietumeiropā izveidotas vairākas melnā plūškoka šķirnes ar ēdamiem augļiem, kurus izmanto arī sulām un želejām. Populārākā ir šķirne ‘Mamoth‘. Melnā plūškoka zarus ievieto kurmju alās, lai tos atbaidītu. Acīmredzot kurmjiem ne visai patīk auga stiprā, rūgtenā smarža.

Apstādījumiem plūškokus izmanto soliteriem, grupām (stāda 2—3 m attālumā citu no cita), arī brīvi audzējamiem augstajiem dzīvžogiem (stāda 1,75 m attālumā), neglītu sienu un žogu aizsegšanai, tualešu norobežošanai u.c. Sugas ir dekoratīvas ziedēšanas un augļu laikā.

Melnais plūškoks (Sambucus nigra) izplatīts Rietumeiropā līdz 63o ziemeļu platuma; Krievijā ziemeļu robežā stiepjas no Kaļiņingradas apgabala rietumdaļas līdz Donas lejtecei; aug arī Krimā, Priekškaukāzā, Rietumkaukāzā un Aizkaukāza austrumos. Pie mums tas ir krūms vai neliels, līdz 5—6 m augsts koks. Serde balta (!), augļi melni. Republikā pazīstamas sekojošas dekoratīvas formas:
‘Aurea‘ — lapas zelta dzeltenas, kāti sarkanīgi.
‘Laciniata‘ — lapiņas regulāri dziļi šķeltas, reducētas līdz lineārām.
‘Marginata‘ — lapiņas plaukst ar zeltainu apmali, kas vēlāk kļūst baltgana.

Melnā plūškoka ziemcietība ir viduvēja. Sekmīgi to var audzēt republikas rietumu un vidus rajonos.

Sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa) izplatīts Rietumeiropas kalnos, arī Polijas līdzenumā. Krievijā — tikai Dņepras augštecē. Tas ir līdzīgs melnajam plūškokam, bet atšķiras ar brūnu serdi un sarkaniem augļiem. Republikā kultivē sekojošas dekoratīvās formas:
‘Laciniata‘ — lapas plaukšanas laikā zaļas, lapiņas dziļi dalītas, ar lentveida iegriezumiem.
‘Ornata‘ — lapas plaukšanas laikā violetas, dažādā dziļumā šķeltas: pirmās 8—10 kā ‘Plumosa‘, tālākās kā ‘Laciniata‘.

‘Plumosa‘ — lapas plaukšanas laikā violetas, lapiņas gandrīz līdz vidusdaļai šķeltas, ar gariem, šauriem zobiem.

Sarkanais plūškoks ir pilnīgi ziemcietīgs. To kultivē visā republikā, un tas plaši pāriet savvaļā.

R. CINOVSKIS