Kāļi (Brassica napus) ir ļoti seni kultūraugi, ko pazinuši un lietojuši uzturā senie ēģiptieši un romieši vairāk nekā pirms 2000 gadiem. Kāļu dzimtene ir Vidusjūras piekraste. Latvijā tie sākti audzēt XIV gadsimtā. Sevišķa nozīme tiem bijusi ziemeļu tautu uzturā, kad dārzeņu izvēle bija maza un vēl neaudzēja kartupeļus.

Kāļus ēd svaigus, tos sautē, cep un vāra. Sakņu mīkstums ir dzeltens, retāk balts, ar viegli sīvu garšu. Lai to novērstu, kāļus pirms sautēšanas vai cepšanas sagriež un uz 5—10 minūtēm aplej ar verdošu ūdeni. Lai kāļu saknēs nezustu C vitamīns, tās tīra ar nerūsējoša tērauda nazi. Vārītus kāļus nedrīkst uzglabāt ilgāk par 3 stundām.

Kāļos ir apmēram 12—13% sausnas, 1,3% olbaltumvielu, 6% cukuru, 0,8% minerālvielu (kālijs, kalcijs, fosfors u.c.). Visvairāk ir C vitamīna — 30 mg%, kas saknēs saglabājas līdz pavasarim. Nedaudz ir B1, B2 un PP vitamīni. Svaigu 100 g kāļu enerģētiskā vērtība ir 155 kJ (kilodžouli).

Kāļi ir divgadīgi kāpostu dzimtas, svešapputes dārzeņi, kas viegli saziedas ar rāceņiem. Pirmajā gadā izaug plakana, plakani apaļa vai apaļa sakne, otrajā gadā attīstās ziedi un sēklas.

Kāļus medicīnā lieto dietoterapijā kā vitamīniem bagātus sakņaugus, arī tad, ja ir vēdera aizcietējums. Tautas medicīnā izmanto kā atklepošanas līdzekli. Ja slikti dzīst brūces, tās pārziež ar kāļu sulu. Lai izvairītos no saslimšanas ar infekcijas slimībām, rokas vēlams mazgāt kāļu sēklu pulvera un ūdens šķīdumā.

Kāļi ir aukstumizturīgi dārzeņi. Sēklas dīgst pat 1 oC temperatūrā, optimālā sēklu dīgšanas temperatūra ir 18—20 oC. Tās sadīgst 4—6 dienās. Kāļi ir mitruma un gaismas prasīgi augi. Visvairāk mitrums ir vajadzīgs sakņu veidošanās laikā. Ja mitruma trūkst, tās izaug sīkas, koksnainas un sīvas. Labi kāļi aug kaļķotā kūdras augsnē (vēlamā reakcija pH 6,5), bet skābā augsnē saknes ir sīkas un sīvas. Kāļus sēj pēc kultūrām, kas mēslotas ar kūtsmēsliem, vislabāk — pēc kartupeļiem un gurķiem. Ja tos audzē vieglā smilts augsnē, iestrādā apmēram 15—20 kg/m2 trūdzemes vai mēslu trūdzemes. Ja audzē kūdras augsnē, pamatmēslojumā iestrādā 50—60 g kompleksos minerālmēslus. Skābu augsni kaļķo rudenī, kad ir novāktas priekškultūras (1—1,5 kg/m2 krīta). Pavasarī augsni var kaļķot arī ar lapu koku pelniem.

Kāļus audzē no sēklām un no dēstiem. Sēklas sēj maija beigās vai jūnija sākumā sausā vietā uz līdzenas augsnes, bet mitrākā — uz vagām. Sēklas sēj 40 cm attālās rindās, 1—2 cm dziļās vadziņās, uz kvadrātmetru izsēj 1—1,5 g kodinātu sēklu. Tās kodina šādi: ieber stikla burkā, uz 1 kg sēklu pievieno 5 g 80% TMTD preparāta, burku aiztaisa ar plastmasas vāciņu un vienmērīgi rotē 5—8 minūtes. Kad sēklas ir iesētas, ar ziepēm nomazgā rokas. Kodinātas sēklas nedrīkst atļaut sēt bērniem. Ja augsne ir sausa, ar kapli izveido vadziņu, tajā ielej ūdeni, kad ūdens iesūcies, sēj sēklas. Tās aprauš ar 1 cm biezu augsnes kārtiņu un nosedz ar tikpat biezu kūdras kārtiņu.

Kāļu dēstus stāda 35—40 cm attālās vadziņās, 10 cm augu no auga. Dēstu saknes pirms stādīšanas iemērc govju mēslu un māla javā (10 l ūdens pievienotas 1—1,5 lāpstas māla un lāpsta govju mēslu).

Kāļu augšanas laikā irdina augsni, ravē nezāles, dēstus pilnmēslo, tos retina (citu no cita atstāj 4—6 cm attālumā), laista un apkaro kaitēkļus. Kad izveidojas pirmās īstās lapiņas, tos retina otru reizi (10—15 cm attālumā).

Sausos pavasaros kāļus bojā spradži. To atbaidīšanai lieto priežu skuju pulveri, ko izkaisa uz lapām un augsnes.

Kāļus papildmēslo, kad tie izretināti un veidojas otrās īstās lapiņas. Labākais papildmēslojums ir atšķaidīta virca (1 l vircas, 6 l ūdens, viena ēdamkarote kālija hlorīda). Ja kāļi aug kūdras augsnē, tos laistot, ūdenim var pievienot vara sulfātu vai borskābi (uz 10 l ūdens — 1/2 tējkarotes borskābes vai naža galu vara sulfāta). Ja kāļi iesēti skābā augsnē, tos laista ar ūdeni, kuram pievienots krīts (uz 10 l ūdens — 50—100 g krīta). Rudenī kāļu lapas var apgrauzt kāpostu balteņa kāpuri. Tos atbaida ar priežu skuju pulveri.

Kāļus novākt nav jāsteidzas, jo vēsās, mēreni mitrās rudens dienās saknes visvairāk pieaug. Tos novāc oktobrī. Nogriež lapas, notīra saknes. Tās uzglabā pagrabā 3—4 oC temperatūrā, saliek 30—40 kg kastēs, ar smilti nepārber. Raža — 3—4 kg/m2.

Audzēšanai ir piemērota šķirne ‘Dzeltenie ābolu vietējie’. Tā ir ļoti ražīga, agrīna, sakne plakana vai apaļi plakana, mīkstums dzeltens, sulīgs, maigi sīvs. Audzēšanai piemērota ir arī šķirne ‘Krasnoseļskas’, tai ir nedaudz garāks veģetācijas periods.

E. INDRIKSONS