“Meža zvēru ķēniņš ir tīģeris, jūras zvēru ķēniņš — drakons, bet meža augu ķēniņš — žeņšeņs,” tā rakstīts senās austrumnieku grāmatās. Zemeslodes augu vidū žeņšeņam ir īpaša vieta. Austrumu tautu medicīnā tas pazīstams ne mazāk kā četrus gadu tūkstošus.

Angļu tirgotāji bija pirmie, kuri žeņšeņa saknes ieveda Eiropā. Pirmais apcerējums par tām Rietumeiropas literatūrā parādījās 1714. gadā, autors — franču misionārs Zartū, kurš kādu laiku pabijis Ķīnā. Krievijā ziņas par žeņšeņu izplatījās nedaudz agrāk — 1675. gadā. Savā aprakstā par Ķīnu to minējis krievu sūtnis N. Spafarijs.

Žeņšeņa izcelsme ir leģendām apvīta. Tās visas apkopojot, iznāktu apjomīgs sējums. Kāda leģenda vēstī, ka žeņšeņs radies no zibens: kad zibens sper kalnu avotā, avots aiziet pazemē, bet tā vietā izaug dzīvības sakne — žeņšeņs.

Pēc austrumnieku ticējumiem žeņšeņs “novērš bailes un paildzina mūžu”, tam bieži tika piedēvēta pārdabiska ārstnieciskā iedarbība. Mūsdienu medicīnas pētījumi pierādījuši, ka žeņšeņa saknei ir augstvērtīgas farmakoloģiskās īpašības. Tā satur saponīnus, ēterisko eļļu. B1, B2 vitamīnus, minerālvielas u.c. Lieto kā tonizējošu līdzekli hipotonijas, noguruma, pārpūlēšanās, neirastēnijas gadījumos. No žeņšeņa gatavo tinktūru, tabletes, pulveri un dražejas.