Sēņkopība ir izveidojusies par specializētu lauksaimniecības nozari. Francijā, Anglijā, Holandē, ASV un citās valstīs ir attīstīta sēņu industrija, kur sēnes ne tikai rūpnieciski izaudzē, bet arī pārstrādā. Ja ar vecajām metodēm no 1 m2 varēja iegūt 5—9 kg sēņu, tad pēc jaunākās sēņu audzēšanas tehnoloģijas — 14—22 kg, un ražu novāc līdz piecām reizēm gadā. Piemēram, atmateņu ražība pēdējos 50 gados palielinājusies 22 reizes.
Divsporu atmateņu hibrīdus (Agaricus bisporus) audzē 60 valstīs, t. i., ap 530 tūkstošu t gadā. Kopā ar citām sēnēm pasaulē ik gadu izaudzē ap 800 tūkstošus t sēņu. Jau 17. gs. atmatenes audzēja Itālijā pagrabos, siltumnīcās un vairākstāvīgās audzētavās. Sākumā par stādāmo materiālu izmantoja brīvā dabā augošo atmateņu sēņotni. Lai izvairītos no atmateņu infekcijām un invāzijām, sēņu cienītāji iemācījās izaudzēt laboratorijās sterilu sēņotni. Latvijā atmatenes sāka rūpnieciski audzēt kopš 1973. gada padomju saimniecībā “Rīga”, kur iegūst ap 20 t sēņu gadā. Individuālie sēņu audzētāji atmatenes var audzēt pagrabos, saimniecības ēkās un citās telpās. Šīs sēnes nav ieteicams audzēt atklātā laukā, jo to attīstībai traucē temperatūras svārstības, nepietiekams gaisa mitrums un brīva kaitēkļu piekļūšana. Svarīgs priekšnoteikums ir laba ventilācija un apkure. Augustā sagatavo substrātu, to sapilda kastēs vai dobēs un septembra sākumā izstāda micēliju. Tās audzēt var arī pavasarī siltākās dienās aprīļa beigās. Substrātam izmanto salmainus zirgu mēslus, bet micēliju var pasūtīt pa pastu.

Jauna un perspektīva ir augsnes saprotrofa sēne — virpainīte (Stropharia rugosoannulata). Virpainīte ir lapiņu sēne ar kastaņkrāsas cepurīti un pelēkzilganām lapiņām. Cepurītes diametrs ir 8—10, līdz 25 cm; svars 100—150 grami. Pēc garšas tās ir līdzīgas apšubekām. Dabā šīs sēnes aug uz mitriem salmiem.

No pārējām augsnes saprotrofām sēnēm kultivēšanai perspektīvas ir dižsardzenes, baltā saulsardzene, pļavas vītene, kailā aplocene un porcelāna tintene. Lai pavairotu šīs sēnes, rūpīgi jāizvēlas vieta to audzēšanai: jābūt tādam augsnes sastāvam un koku sugām kā vietās, kur tās aug dabā. Šādā vietā jāparok neliela bedrīte un tajā rūpīgi jāievieto neliels sēņotnes gabaliņš. Tas jāpārklāj ar meža zemsedzi (ne ar augsni) un nedaudz jāsamitrina. Ja laiks ir lietains, tad zemsedzi mitrināt vajag tikai pēc sēņotnes stādīšanas. Sausā laikā zemsedze jāmitrina periodiski.

Sēnes pavairo arī ar augļķermeņiem. Jauno augšanas vietu izvēlas kā iepriekš, tikai nerok bedrīti. Nobriedušas sēņu cepurītes gabaliņus noliek uz uzirdinātas zemsedzes. Pēc 3—4 dienām sēņu gabaliņus novāc un tajā vietā zemsedzi samitrina. Pārgatavojušos augļķermeņus var arī diennakti paturēt traukā ar lietus ūdeni. Tad šo šķidrumu izkāš un ar to aplaista izvēlēto laukumu. Ja izvēlētajā vietā aug 5—10 gadīgas attiecīgo koku sugas, tur var sēt baravikas, bērzubekas un rudmieses. Ražu var gaidīt jau otrajā gadā. Baravikas var pavairot, ja ņem 6—8 dienas vecu cepurīšu stobriņu slāni, to sagriež 2 cm3 gabaliņos un tos divas stundas apžāvē. Divus trīs sēņu gabaliņus pabāž zem meža zemsedzes un to pieblietē. Šādā veidā audzētas baravikas ir devušas 64—260 kg/ha lielu ražu.

Arī koksnes noārdītājas sēnes ir derīgas kultivēšanai. Jau senlaikos pie Volgas marijiešu zemnieki audzējuši austeru sānauses (Pleurotus ostreatus) un mainīgās pacelmenes jeb neīstās celmenes (Kuehneromyces mutabilis). Tie sētmalē, nezālienē no meža atveduši bērza vai vīksnas baļķi, to pastāvīgi aplaistījuši un raža bijusi nodrošināta, jo gaisā šo sēņu sporu ir daudz. Var arī negaidīt, kad sporas nokļūst koksnē, bet to var inficēt ar sēņotnes gabaliņu. Labāk inficēt celmus, ne baļķus. Austeru sānaušu audzēšanā tiek izmantotas pat koku mizas un dažādi atkritumi. Izdevīgi šīs sēnes audzēt arī cirsmās, uz celmiem, kur tie tiek noārdīti 3—5 gados.

Ļoti ražīgas un mazprasīgas ir mainīgās pacelmenes. Šo sēņu audzēšanas metodiku izstrādājuši VDR mikologi. Bet Dienvidaustrumu Āzijas valstīs ir specializētas fermas, kur stikla burkās zāģu skaidu un salmu maisījumā audzē samtkāta ziemeni jeb ziemas celmeni (Flammulina velutipes). Kad no burkas uz gariem kātiņiem izlien samtkāta ziemeņu augļķermeņi, tos nogriež un pēc neilga laika tā vietā izaug jauna “buķete”.

Augļu dārzos un birzīs audzē lāčpurnus, sevišķi koniskos lāčpurnus (Morchella conica). Zem kokiem ierīko dobes. Uz tām izkaisa nogatavojušos augļķermeņu gabaliņus, tos apkaisa ar irdenu augsni un rudenī ieziemo ar sausām bērzu lapām vai egļu zariem. Vairākus gadus pēc kārtas pavasaros dobēs parādās augļķermeņi.

Visgrūtāk ir izaudzēt sēnes, kas ir saistītas ar kādu noteiktu koku sugu. Ja sēnes stāda mežā, parasti to ražība nedaudz palielinās. Tomēr ir arī izdevies izaudzēt mikorizas sēnes bez simbiozes ar koka saknēm. Šādā veidā Polijā ir izaudzētas baravikas, Kanādā — priežu sviestabekas, Francijā — parastās sviestbekas, Beļģija — gailenes. Šīm metodēm jāpiešķir patents, tāpēc audzēšanas noslēpumu vēl neizpauž.

Ja labi veicas, sēnes siltumnīcās ir izdevīgāk audzēt nekā tomātus un gurķus. Tātad — labu veiksmi!

M. EIPURE