Kā bailīgi zaķēni dziļos, ēnainos mežos vēl slēpjas pēdējie sniega pleķīši, bet siltais dienvidvējš jau žāvē miklo tīrumu arumu, un saule glāsta pirmos sulīgi zaļās zāles dzinumus pļavās un pirmās sīkās bērzu un alkšņu lapiņas.

Vai dzirdat? Pirmais pērkons! Vai jūtat, kā smaržo zeme! Tās smaržu ierosina mikroskopiskā starainā sēne, kas dzīvo augsnē. Tikko jūtama, īsti pavasarīga un maiga smarža ir zilajām vizbulītēm. Lapu koku mežos, krūmājos un gravās uzzied baltās vizbulītes un krāšņie cīrulīši ar rožaini violetiem ziedu ķekariem. Kopā ar tiem tumši violetiem ziediem zied arī smaržīgās vijolītes un purva vijolītes. Skrajo priežu mežu saulainās nogāzēs un smilšainos uzkalniņos uzzied īsta skaistule — mūsu republikas floras austrumu elements — šķeltlapu silpurene. Sīkiem, vairogveida ziedkopā sakārtotiem ziediņiem mūs priecē mitrās, ēnainās vietās augošās pakrēslītes, zaļgandzeltenās vērenes un kumeļpēdas. Nav vēl aizplūduši palu ūdeņi, kad aprīļa beigās palieņu pļavas iedegas neskaitāmās pureņu dzeltenajās liesmiņās. Sūnu purvos ar dzeltenām pogaļām sāk ziedēt makstainās spilves. No kokaugiem pirmie uzzied kārkli un vītoli. Platlapju mežos un upju krastos zied vīksnas un gobas.

Mežos un krūmājos uz pussatrunējušiem alkšņu zariem ir izaugušas pirmās pavasara sēnes — šarlaksarkanās sarkoscejas — ar spilgti sarkaniem kausveida augļķermeņiem. Izcirtumos var atrast pirmos murķeļus. Ap pavasara ziediem un sulojošiem bērzu stumbriem kā lidojoši ziedi straujā dejā riņķo tauriņi. No ziemas slēptuvēm izlien mušas un odi. Nelielos dīķīšos rosīgi peld zeltmalu ūdensvaboles, uz ūdens virsmas redzami ūdensmērītāji un “dejojošas” virpuļvaboles.

Aprīlī no ziemas miega mostas abinieki un rāpuļi. Pavasara ūdeņu slīkstošajos mežos un krūmājos pārojas purva vardes, parastās vardes, varžkrupji, zaļie krupji. Aizaugušos dīķos un grāvjos ar stāvošu ūdeni neredzami mūsu acīm nārsto tritoni.

Upēs un ezeros nārsto asari un līdakas, to mātītes aprīļa beigās upju attekās un ezeru piekrastēs nērš ikrus. No ziemošanas vietām — ūdenstilpņu bedrēm izpeld karpas un sami, kuriem duļķainais ūdens nepavisam nav pa prātam. No ziemas paslēptuvēm izlido sikspārņi. Lēni un svaidīgi zemu virs mežiem, parkiem un dārzu alejām lido garausainais sikspārnis, medīdams naktstauriņus, dažādus divspārņus un nelielas, agri izlidojušas vaboles. Baltajam zaķim aprīlī piedzimst pirmā metiena mazuļi — trīs līdz pieci mazi pūkaiņi. Šinī laikā divi līdz pieci mazuļi dzimst arī bebriem.

Aprīlis ir putnu pavasara migrācijas laiks. Uz dzimtajiem ziemeļiem aizlido pie mums ziemojošie putni — bikšainie klijāni, lielās čakstes un zīdastes. Pārplūdušās upītes atstāj ūdensstrazdi, kuriem ūdens kļuvis pārāk netīrs un duļķains. Bet pie mums no dienvidiem atgriežas vairums gājputnu. Gandrīz visur dzirdama žubīšu skanīgā dziesmiņa. Savu vārdu dziesmā nosauc viens no mazākajiem mūsu ķauķiem — čunčiņš. Agrā rītā mežos un krūmainās ezeru krastmalās dzied sarkanrīklītes. Tūlīt pēc atlidošanas dziedāt sāk meža strazdi. Noslēpumaina un melodiska ir melnā meža strazda dziesma, aizrautīgi pa divi lāgi atkārtodams katru frāzi, svilpo dziedātājstrazds, vītero plukšķi un “pļerina” pelēkie strazdi. Aprīlī atlido baltie stārķi, atrod savu ligzdu un ilgi virs tās riņķo, tad nosēžas un, kaklus atliekuši, skaļi klabina ar knābjiem. Caurceļojošām meža, baltpieres un sējas zosīm patīk atpūsties pārplūdušajās pļavās vai plūkt svaigos labības dzinumus ziemāju laukos. Tiklīdz no ledus ir atbrīvojušies ūdeņi, atlido pīles — brūnkakļi, krīkļi, prīkšķes, gaigalas un gauras.

Plašus lokus mezdama, augšup lejup lidodama, riesto mērkaziņa. Strauji pikējot lejup, gaisa plūsma ievibrē astes spalvas, radot kazas blēšanai līdzīgas skaņas. Slokas saviem riesta lidojumiem izvēlas purvainas, ar krūmiem aizaugušas mežmalas. Graciozi skaistās dzērvju pavasara dejas novērot ir grūti. Spārnus vicinādamas, pašu mūzikas pavadījumā tās griežas graciozā dejā, kā priecādamās par atgriešanos dzimtenē. Cauru nakti neapklust ķīvīšu saucieni virs tīrumiem un ganībām, dzelteno tārtiņu “murrāšana” un mērkaziņu “blēšana”.

Agrā, dzestrā rītā no tāla purva atplūst rubeņu burbulēšana. Melnie, metāliski spīdīgie rubeņu gaiļi, baltās astes vēdeklī izvērsuši, ar izplestiem spārniem lēni pārvietojas pa riesta teritoriju. Pa reizei kāds no gaiļiem skaļi iešņācas vai, spārnus sizdams, palecas augstu gaisā. Sastopoties diviem vai vairākiem tēviņiem, iznāk arī plūkšanās, un dažiem karstgalvjiem jāšķiras no prāva spalvu kušķa. Dabā rit lielais kāzu laiks. Daudziem putniem tas turpināsies arī maijā, bet lielākajai daļai drīz sāksies rūpes par jauno paaudzi — jāmeklē drošas vietas ligzdas būvēšanai, jāaizsargā un jāuzaudzina mazuļi.

A. Eglītis