Ir pazīstamas apmēram 13 ķirbju sugas. Latvijā audzē 4 sugu ķirbjus. Visizplatītākā ir parastā ķirbja (Cucurbita pepo L.) suga, pie kuras pieder daudzas šķirnes, piemēram, ‘Mozoļevskaja 49’, ‘Mandeļu’ u.c. Tiek audzēti arī muskatu ķirbji (Cucurbita moschata Duch.). Šīs sugas šķirnes ‘Karotinnaja’, ‘Vitaminnaja’ un ‘Perehvatka’ ir ar ļoti labām garšas īpašībām. Lielaugļu ķirbju sugas (Cucurbita maxsima Duch.) augļi ir lieli, ne pārāk garšīgi, tos galvenokārt izmanto lopbarībai. Dekoratīvo ķirbju (Cucurbita turbaniformis Raemer.) augļi ir ļoti dažādi, pārsvarā ar kārpainu virsmu, ar viduvējām garšas īpašībām. Tos lieto, kamēr tie nav pilnīgi nogatavojušies.

Interesanta ir trauku ķirbju suga (Lagenaria vulgaris). Šos ķirbjus audzē Āfrikas un Eiropas tautas. Pēc literatūras datiem ir zināms, ka senie romieši no trauku ķirbja gatavojuši dažādus traukus un pat vīna mucas. Ķirbjī iztaisījuši caurumu, ielējuši verdošu ūdeni, atmiekšķējuši mīkstumu, tad to ar koku izvilkuši ārā, iebēruši smiltis, ielējuši ūdeni un skalojuši, līdz augļa iekšējās sieniņas kļuvušas tīras. Pēc tam trauku izžāvējuši un lietojuši. Lai izveidotu dažādu formu traukus, romieši ķirbjus audzējuši īpašās koka formās, kuras noņēmuši tikai pēc ķirbju nogatavošanās. Trauku ķirbjus audzējuši arī ķīnieši un uzskatījuši tos par augļu karali. Ķīnas imperatora dārzā bijuši pat īpaši ķirbju dārzi. No augļiem izveidojuši kausus, kurus imperators pasniedzis izciliem augstmaņiem. Kausos bijis dzēriens no ķirbju mīkstuma.

Mūsdienās ķirbjus uzturā izmanto svaigus, marinētus, ceptus un vārītus. Ķirbju uzturvērtība nav liela, toties tiem ir augsta diētiskā vērtība, teicamas ēstgribas veicināšanas īpašības un ārstnieciska nozīme.

Ķirbji satur daudz sausnas (9—15%). Tomēr galvenā ķirbju vērtība ir cukuri, kas galvenokārt pārstāvēti monosaharīdu veidā. Ķirbjos atrodas C un A provitamīns, nedaudz B grupas vitamīnu (C vitamīns — 2—10 mg%, bet karotīns — 0,7—1 mg%, bet šķirnēs ‘Vitaminnaja’ un ‘Karotinnaja’ pat 35 mg%). Liela nozīme ir arī bāziskajiem sāļiem, kas atrodas ķirbjos, tie pazemina kuņģa sulas skābumu. No minerālvielām ķirbjos visvairāk ir kālijs un kalcijs, mazāk — jods, fosfors, sērs. Ķirbju enerģētiskā vērtība ir 121 kJ (29 kkal).

Medicīnā kā drogu izmanto augļa mīkstumu un sēklas. Mīkstumu lieto dietoterapijā, ja ir sirds un asinsvadu nepietiekamība, aknu un nieru slimības, ateroskleroze, vēdera aizcietējums. Ķirbju augļa mīkstums sekmē vielmaiņu, hlora sāļu izdalīšanos no organisma, uzlabo gremošanas orgānu darbību. Ķirbja sēklas lieto, lai izdzītu zarnu parazītus (pieaugušie līdz 300 g, bet 5—6 gadus veci bērni — līdz 100 g sēklu). Jāārstējas ārsta uzraudzībā. Ārstēšanās laikā jālieto piena ēdieni.

Ķirbis ir viengadīgs, svešapputes dārzenis ar spēcīgi attīstītām, garām, ložņājošām, ar matiņiem pārklātām vasām. Ir pazīstami arī tādu šķirņu ķirbji, kas veido krūmu. Ķirbjaugu stublājs jeb vasa ir bagātīgi lapota, lapas ir ar piecstaraini šķeltu plātni 25—30 cm diametrā. Lapu žāklēs attīstās ziedi, sānvasas un vītes. Vītes palīdz augam kāpelēt. Saknes ķirbjiem ir labi attīstītas, galvenās aug 50—60 cm dziļumā un 2—3 m rādiusā. Bagātīgi veidojas arī piesaknes. Ja ķirbju vasu piesprauž ar kāsīti pie augsnes vai uzliek velēniņu pie lapas uz vasas, ļoti labi attīstās papildsaknes. Tās augiem piegādā ūdeni un barības vielas. Ķirbju augļiem ir dažāds lielums un forma: tie ir plakani vai plakanīgi apaļi, bumbierveida, olveida vai vālesveida. Ļoti dažāda ir arī augļu krāsa: zaļa, balta, rozā, brūngani dzeltena, spilgti dzeltena ar tīklojumu. Kādai sugai atbilst ķirbji, var noteikt pēc augļa kātiņa. Lielaugļu ķirbju sugas šķirnēm augļa kātiņš ir apaļš ar mīkstu korķainu peridermu, pie kātiņa nav paresninājuma. Muskatu ķirbju sugas šķirnēm augļa kātiņš ir piecšķautņains, bez korķainās peridermas, pie augļa paresnināts. Galda ķirbju sugas šķirnēm augļa kātiņš arī ir piecšķautnains, pie augļa bez paresninājuma vai ar niecīgu paresninājumu.

Ķirbji ir siltumprasīgi dārzeņi. Sēklu dīgšanas optimālā temperatūra ir 25—26 oC, bet augšanas — 22—25 oC. Ja augšanas laikā ilgstoši pieturas pazemināta temperatūra (zem 8 oC), ķirbju saknes zaudē ūdens un barības vielu uzsūkšanas spējas, lapas sāk dzeltēt un nobirst. Ja temperatūra ir zem 0 oC, augi aiziet bojā, nedaudz izturīgāki ir augļi.

Ķirbju audzēšanai piemērotas ir augsnes ar nelielu slīpumu uz dienvidiem, labi aizsargātas no valdošajiem vējiem. Šie augi labi aug, ja augsne ir 85—90% mitra. Ķirbjiem vajag daudz barības vielu, sevišķi kūtsmēslu. Sagatavojot augsni, pavasarī jāiestrādā 70—90 g/m2 kompleksā minerālmēslojuma. Kad ir izraktas bedrītes 1,5—2 m attālumā cita no citas, katrā 1—2 reizes ar darkšām iepilda svaigus kūtsmēslus, virs tiem uzber augsnes kārtiņu un tad stāda ķirbjus. Daudzi dārzeņu audzētāji ķirbjus audzē uz komposta kaudzēm. Tomēr labāk tos stādīt 1—1,5 m attālumā no kaudzes, lai augi netraucē, bez tam tie uzsūc barības vielas, un komposts kļūst mazvērtīgs. Mazdārziņā ķirbjus vislabāk ir audzēt pie sētas, jo augi to labi noēno. Pie ķirbjiem labi aug dārza pupas un kāršpupas.

Ķirbjus var pavairot ar sēklām un dēstiem. Labāk audzēt dēstus. Tos sāk audzēt maija sākumā. Kūdras celulozes vai plastmasas plēves (10 cm diametra) podiņos, kas atrodas siltumnīcā, iesēj pa 1—2 izdiedzētām sēklām. Ieklāj kastītē samitrinātu marli, uz tās saliek ķirbju sēklas, ar otru mitru marli sēklas pārsedz un novieto virs siltuma radiatoriem (22—25 oC). Kad sēklām parādās 1—2 cm gari dīglīši, tās izpiķē podiņos. Kad dēsti ir pieradināti pie āra apstākļiem, jūnija pirmās dekādes beigās tos izstāda dārzā. Pēc tam irdina augsni, to uzrauš uz stīgām, ravē nezāles, augus laista, papildmēslo, galotņo, ja vajadzīgs, retina. Lai veicinātu ķirbju ātrāku augšanu, augiem dod organisko papildmēslojumu: ar ūdeni atšķaidītu (1:6) vircu vai govju mēslus (1:8). Ķirbji labāk aug arī tad, ja uz stīgām uzrauš augsni. Ja augsne ir mitra, drīz izveidojas papildsaknes. Stīgas piesprauž regulāri. Papildmēslojumu uzlej gan uz saknēm, gan papildsaknēm. Kad ir izaugušas 5—6 īstās lapas, augus galotņo, to atkārtoti dara ārī tad, kad ir izveidojušies augļi. Uz katras vasas atstāj 1—2 augļus, vasai aiz otrās lapas pēc pēdējā augļaizmetņa nogriež galotni. Ja grib izaudzēt lielus augļus, uz katras vasas ļauj attīstīties tikai vienam auglim.

Divas nedēļas pirms augļu novākšanas nogriež lapas, kas tos noēno. Tā auglis labāk nobriest, kļūst biezāka miziņa, augļi labāk uzglabājas. Ķirbjus novāc uzmanīgi, kātiņu pie augļa nenogriež. Ķirbjus novāc pirms salnām.

Audzēšanai republikā ir rajonēta šķirne ‘Mozoļevskaja 49’. Neienākušies augļi ir gaiši zaļi ar tumšām svītrām, nogatavojoties tie pakāpeniski kļūst oranždzelteni ar zāļām svītrām. Augļa mīkstums ir oranždzeltens. Audzēšanai piemērotas ir arī muskata ķirbju sugas šķirnes ‘Vitaminnaja’ un ‘Karotinnaja’, kurām karotīna daudzums var būt pat 35 mg%. Augļiem ir teicamas garšas īpašības, tos var konservēt. Teicamas garšas īpašības ir arī šķirnei ‘Banānu’. No šiem augļiem var gatavot salātus. No lielaugļu ķirbju sugas var audzēt šķirnes ‘Medus’ un ‘Volžskaja seraja’.

E. Indriksons