Jūras sīpols (Urginea maritima (L.) Baker) ir liliju dzimtas divu varietāšu augs: baltais, kas sastopams galvenokārt Vidusjūras salu piekrastes smilšainajā augsnē (Maltā, Sardīnijā, Kiprā, Grieķijā, Spānijā), un sarkanais (Alžīrijā, Marokā). Krievijā savvaļā jūras sīpoli neaug un tos medicīnas vajadzībām nekultivē.

Daudzās valstīs kopš 18. gadsimta baltos sīpolus izmanto medicīnā. Šo augu sīpoli var izaugt līdz 3 kg smagi, bet sarkano — pat līdz 8 kg. Baltos sīpolus no ārpuses sedz sausas, dzelteni brūnas plēkšņveidīgas zvīņlapas, bet iekšējās zvīņlapas ir sulīgas, baltas vai vāji dzeltenīgas, tām ir rūgta garša un nepatīkama ķiploku smarža. Augu attīstībā ir miera periods, kad tiem atmirst visas virszemes daļas. Jūlijā un augustā attīstās 1—1,5 m augsts ziednesis, kura augšdaļā ir blīvā ķekarā sakopoti balti ziedi ar zaļganu apmali. Sarkano jūras sīpolu sulīgās zvīņlapas ir purpursarkanas vai rožainas. Arī šo augu ziednesis, ziedkāti un apziednis ir sarkanīgā krāsā. Pēc augu noziedēšanas rudenī parādās iegareni lancetiskas, zaļganpelēki zaļas lapas. Augs aug līdz nākošā gada maijam, jūnijam, tad lapas atmirst. Augi vairojas ar sēklām un sīpoliem. Sarkanos sīpolus medicīnā neizmanto, jo tie ir indīgi. Tos lieto žurku, peļu un citu grauzēju indēšanai.

Baltos un sarkanos jūras sīpolus pazina jau senie ēģiptieši, grieķi, arābi un romieši. Tos lietoja kā urīndzenošu līdzekli, bet kopā ar vīģu augļiem — zarnu peristaltikas veicināšanai. Svaigi jūras sīpoli kopā ar lakricas sulu un tragakantu izmantoti pret kuņģa kataru. No jūras sīpola gatavoti izvilkumi vīnā, medū un medus etiķī dzerti pret tūsku. Jūras sīpoliem ir izteikta antibakteriālā iedarbība, tāpēc ar tiem ir apstrādātas vīģu sēklas un stādi, lai tie nebojātos. Tā kā senatnē cilvēki bieži saindējās ar sarkanajiem sīpoliem, kopš 17. gadsimta tos aizliedza lietot medicīnā.

Pilnīgi jūras sīpolu ķīmisko sastāvu izpētīja tikai mūsu gadsimta 30.—60. gados. Tas gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi ir atšķirīgs un atkarīgs no augu augšanas apstākļiem un augu attīstības fenoloģiskās fāzes. Baltajos jūras sīpolos galvenās biogēni aktīvās vielas ir bufadienolīdu tipa sirds glikozīdi: glikoscilarēns A, scillarēns A, proscillaridīns A, scilliglaukozīds u.c., kopā apmēram 10 savienojumu.

Mūsdienu medicīnā visbiežāk izmanto tīrus glikozīdus, kurus var precīzi dozēt, retāk ekstraktu (proscillaridīnu, scillarēnu). Visi šie preparāti jālieto iekšķīgi, jo zarnu traktā labi uzsūcas un ātri iedarbojas, maz uzkrājas (kumulē) sirds muskulī. Tos lieto tikai pēc ārsta norādījumiem, ja ir sirds mazspēja. Mūsu zemē jūras sīpolus izmanto tikai homeopātisko zāļu pagatavošanai. Lai novērstu saindēšanos, mājas apstākļos nedrīkst gatavot zāles no jūras sīpola!

Mūsu republikā bieži vien par jūras sīpolu uzskata citu liliju dzimtas augu — astaino ornitogalu jeb astaino baltstarīti (Ornithogalum caudatum Ait.), kuram ir samērā mazs sīpols. Šī auga attīstībā nav miera perioda, jo tas zaļo visu gadu. Sīpola sulīgās zvīņlapas ir zaļas. Arī ziednesis un ziedi ir zaļgani vai zaļganbalti. Literatūrā par šo augu ir ziņas, ka tā sīpoli satur sirds glikozīdus, bet tie nav bioloģiski pārbaudīti, jo arī šī auga sastāvu ietekmē augšanas apstākļi un auga attīstības fenoloģiskās fāzes.

Jau 19. gadsimta beigās literatūrā ir minēts 10 baltstarīšu sugu. Tās lietotas uzturā un sirds slimību ārstēšanā.

Krievijas Eiropas daļas dienvidos un rietumos, Kaukāzā un Krimā ir sastopamas čemurveidīgās, nokarenās, Massona, pušķainās, matainās, lielās, Gussona un Šelkovņikova baltstarītes. Trīs pēdējo sugu pārstāvji ir pētīti Harkovā, un konstatēts, ka šie augi satur nelielos daudzumos sirds glikozīdus — rodeksīnus A, B, rodeksozīdu. Par šo savienojumu izmantošanu tuvāku ziņu pagaidām nav.

Tautas medicīnā pie mums lieto tikai astaino baltstarīti: gan kā sirds līdzekli, gan kuņģa čūlu dziedināšanai kopā ar medu. Iedarbības efekts eksperimentāli nav pārbaudīts.

H. Rubine,
farmācijas zinātņu kandidāte