Labākās ķirbju šķirnes satur daudz cukuru un ļoti maz skābju, tāpēc tās ir saldas, no tām var gatavot sukātus, ievārījumus, pastilas. Ķirbjos ir magnija, kalcija, dzelzs un fosfora sāļi, bet visvairāk tajos ir kālija, daudz arī vitamīnu. Karotīna daudzums ķirbjiem piešķir dzeltenu krāsu. Ķirbju mīkstums satur nedaudz celulozes, ir bagāts ar pektīnvielām.

Pektīniem piemīt adsorbēšanas īpašības, t.i., tie ar savu virsmu spēj uzsūkt kādu citu vielu no gāzveidīgas vides vai šķidruma. Šīs īpašības ir svarīgas ārstnieciskajā uzturā. Ar to palīdzību no zarnu trakta var izvadīt baktērijas, toksīnus, holesterīnu. Pektīns labi iedarbojas uz zarnu mikrofloras dzīvības funkcijām, paātrina gļotādas bojājumu sadzīšanu.

Eksperimentos dzīvnieku zarnās un kuņģī ievadīja pektīnu. Tas pasargāja gļotādu no bojājumiem, kas rodas dažu preparātu iedarbībā.

Ķirbji ieteicami gan veseliem, gan slimiem cilvēkiem. Ķirbji satur kālija sāļus, tāpēc tos sekmīgi lieto kā diurētisku līdzekli, tāpat nieru, sirds un asinsvadu ārstēšanai. Tā kā ķirbji satur nedaudz celulozes un organisko skābju, tos sarīvētus un vārītus 2—3 nedēļas pēc akūta saasinājuma var dot cilvēkiem, kuriem ir kuņģa čūla, gastrīts, enterīts un kolīti. Speciāli sasmalcinātu ķirbi var ēst akūta kolīta laikā.

Tā kā pektīns veicina holesterīna izvadīšanu no organisma, ķirbji ļoti ieteicami tiem, kuri slimo ar aterosklerozi. Ķirbjos ir maz kaloriju, tālab tos var ēst, nebaidoties no aptaukošanās. Svaigs ķirbju mīkstums uzlabo zarnu darbību, to lieto pret vēdera aizcietējumu (ieteicams apēst apmēram puskilogramu dienā). Tiem, kas slimo ar nierēm, urīnpūšļa, sirds un asinsvadu slimībām, parasti dod vārītu ķirbju mīkstuma putriņu, kas jāēd divas reizes dienā. Ļoti ieteicama ir svaiga ķirbju mīkstuma sula (pa pusglāzei dienā).

Ļoti garšīgas ir ķirbju sēklas. Tās bagātas ar eļļu, tajās ir B, C vitamīns, karotīns un olbaltums. Namamātes ar tām bieži vien aizstāj mandeles. Ķirbju sēklas labi noder arī zarnu parazītu izdzīšanai.

E. Paramonova,
medicīnas zinātņu doktore