Gēte ļoti mīlēja vijolītes. Katru pavasari viņš devās pastaigā pa Veimāras apkārtni un visur sēja šīs agrā pavasara puķes. Kopš tiem tālajiem laikiem visapkārt pilsētai uzzied veseli vijolīšu paklāji. Tos dēvē par “Gētes ziediem”. Godinot slaveno dzejnieku, vācu dārznieki ir izaudzējuši lielziedainas vijolītes “Doktors Fausts” (gandrīz melnā krāsā), “Mefistofelis” (koši sarkanas), “Margarita” (maigi zilas).

XVIII gadsimtā Vācijā izdeva īpašu priekšrakstu: margrietiņas tika pasludinātas par indīgu augu, kurš jāiznīcina. Tomēr ierēdņu pūliņi bija veltīgi. Vācieši audzēja tās savos puķu dārziņos kā audzējuši un, protams, nepārstāja zīlēt ar to ziedlapiņām: mīl — nemīl…

Pirmās ziņas par alvejām sniedzis arābu ģeogrāfs Masudi. Viņš rakstīja, ka Aristotelim (365.—294. g. pirms mūsu ēras) bijis zināms, ka Sokotras salas iedzīvotāji dēsta alvejas, lai izmantotu tās dziedniecībā. Maķedonijas Aleksandra skolotājs un padomdevējs būdams, Aristotelis ieteica viņam iekarot šo salu, padzīt vietējos iedzīvotājus un nometināt tur grieķus, lai varētu plaši izvērst alveju audzēšanu.

“Dzīpari S”
Pils iela 21b, Alūksne, Alūksnes nov., LV-4301