Kāds ir septembris

Kāds savāds gaiss, un saule citādāk silda, un vējš aizvien biežāk iegriežas no rietumiem! Vēl dienās tveice kā jūlijā, bet vakaros un rītos uzvēdī viegls dzestrums un no apkārtnes nāk tāda nejusta smarža. Vai tas ir rudens aromāts? It kā pēc nokoptiem tīrumiem, it kā pēc sulīgiem āboliem vai agras salnas… Un migla, kas no mežmalas izbrien pēc mušmiru lietussardziņiem — zaļiem, baltiem, sarkaniem — smaržo kā viršu medus.

Kupls pīlādžkoks gailē sarkanos ķekaros un irbenājs oranžās ogas dāsni dāļā meža strazdiem un svilpjiem. No kastaņas zariem, adatainos kažociņus pārplēsuši, krīt gludi, tumšbrūni kastaņbērni, bet ezera dūņās nogrimst ezerrieksta auglis, virsūdens lapu rozetei sairstot.

Mežā mazliet smaržo pēc Līgo nakts: tur apinis nokaltušā alksnī žāvē savus spurainos riekstu čiekuriņus. No lazdu krūma atskan riekstroža tarkšķis, bet taciņai pārskrien brūns vāverēns: ar trīsriekstu čemuru zobos tas diebj uz savu liepas dobumu. Sīļi, raibos cekulus izslējuši, rosās ozolu gāršā, novāc ražu, nes un nes pa vienai, divām vai trim brūnganzaļām zīlēm knābī, pa ceļam vienu otru jaunu ozoliņu laukmalē iestādīdami, kad kādai zīlei nejauši gadās no rievotās, kātainās cepurītes izslīdēt. Zem ozoliem nakti labprāt pavada urkšķošs mežacūku pulciņš.

Ap satrunējušu egles celmu lekni zaļo papardes un sūnas, un īve “zied” — patiesi, sēkliņu aptverošā sarkanā apmalīte atgādina savdabīgu ziedu. Laikā, kad bērziem dzeltē pirmās lapiņas, kad aļņiem un stirnām beidzas riesta laiks, tad briežu buļļiem tik auru dullums sākas un no meža puses atskan to baurošana. Āpši un lāči miermīlīgi barojas ar ogām un krāj taukus ziemas guļai. Zalkšiem no olām šķiļas mazuļi, glodene piesaulē dzemdē mazuļus, bet gliemeži jau meklē ziemošanas vietas.

Purvā valda rūsganie toņi. Sūnu ciņi kā nobērti ar iegarenām un apaļām, skābi tumšsarkanām dzērveņogām. Raseņu lapu sārtajos dziedzermatiņos vēl spīguļo lipīgi pilieniņi, bet kasandru lapas metas brūnganas.

Gaisā sasaucas žubīšu bariņi, ķivuļi, spalgi kliegdami, dodas uz dienvidiem. Virs tīrumiem cīruļi vītero sveikas savai bērnības zemei, un cielavas aizsteidzas nopakaļ vasarai.

Pa izspūrušajiem, ar skujām piebirušajiem matiem atkal rāpo kāda briežuts un nosvīdušajam degunam pielīp zirnekļtīkls. Cik daudz visapkārt riteņtīkleņu “mušu slazdu” — it kā to īpašnieki uz rudens pusi kļuvuši apmāti. Tīklu riteņi šūpojas priežu zaros un piekrastes niedrēs, ar tīmekļiem ir pilnas grāvmalas un pļavas. Pat gaisā lidinās tīmekļi, un tāda tieva, viegla pavediena galā līdzi rēnajam pēcpusdienas vējam šūpojas mazs, melns zirneklītis. Cits tālāk, cits tuvāk, bet tā tie aizceļo prom no vietas, kur lielā pulkā izšķīlušies no kokona.

Bet apkārt taču izzied un izsmaržo vasara. Te vēlīnas pienenes dzeltenais kurvītis, tur pīpeņu cers un aizkavējies rudzupuķu meitēns zilganos brunčos. Dzirkstī ziepenītes, baltās spulgotnes, bet pašā ceļa malā vēl zaļo naktssveces, dzeltenos ziedus tikai novakarē vaļā atvērdamas. Smaržo pēc madarām, pelašķiem un balti rožainajiem baldriāniem, un veselas biškrēsliņu pļavas slīgst tumšdzeltenos ziedos: to ziediņi ir kā pīpenes ar vēja noplūktām vainaglapiņām. Dižās pulkstenītes rotā sausus meža klajumus ar lieliem zili violetiem ziediem.
Vēl čunčiņi zied un mājas strazdi svilpo, vēl vasara izsmaržo un izzied.

A. EGLĪTIS