Mēs atkal varam doties uz mežu, kur aug visdažādākās sēnes. Latvija ir ļoti bagāta ar tām. Republikā cepurīšu sēņu sugu vien ir apmēram 660, un katru gadu speciālisti atrod arvien jaunas sēņu sugas. No ēdamajām sēnēm kā pazīstamākās var minēt dažādas bekas, bērzlapes, atmatenes un pienaines. Indīgās sēnes galvenokārt pārstāv mušmires. Maz pazīstama indīgā sēne, kura parādās jau jūnija otrajā pusē, ir Patujāra šķiedrgalvīte. Indīgo sēņu grupai pēdējā laikā pieskaita arī kailo mieteni.

Sēņotājiem jāatceras, ka vākt drīkst tikai labi pazīstamas sēnes. Nedrīkst lasīt nepazīstamas un arī tādas sēnes, par kuru piederību kādai noteiktai sugai mēs nevaram būt droši. Diemžēl nav vispārīgu pazīmju, pēc kurām var atšķirt ēdamās no indīgajām sēnēm. Visas līdz šim literatūrā minētās pazīmes ir izrādījušās nepilnīgas. Tā, piemēram, cilvēki domā, ka sēnes, kurām uz kātiņa ir gredzentiņš, ir indīgas. Bet gredzentiņš ir arī atmatenēm, dižsardzenēm un citām ēdamajām sēnēm. Acīmredzot šī pazīme aizgūta no mušmirēm. Bet arī visas mušmires nav indīgas! Turklāt kritiku neiztur pazīme, ka indīgajās sēnēs nav tārpu.

Pirms pāris gadiem žurnālos parādījās sensacionāla informācija, ka ar avīžu papīru un sālsskābi var noteikt, vai sēne ir vai nav indīga. Tagad mikoloģiskajā literatūrā ir parādījusies pieticīgāka informācija: šādā veidā no visas sēņu augļķermeņos sastopamo toksīnu (indīgo vielu) daudzveidības var noteikt tikai viena — amanitīna — klātbūtni.

Sēnes vislabāk var iepazīt izstādēs vai konsultējoties ar speciālistu. Ja esat izlēmis apmeklēt speciālistu, tad līdzi jāņem labi izveidots sēnes augļķermenis ar cepurīti un kātiņu (vislabāk augļķermeņi dažādās attīstības stadijās), kā arī jāiegaumē apstākļi, kur šī sēne auga: augsnes veids, mitrums, zem kādiem kokiem utt.

Bieži jāatbild uz jautājumu: kā pareizi ievākt sēnes? Literatūrā ir minēti vairāki paņēmieni. Parasti iesaka sēņu augļķermeņus nogriezt ar nazi, tos viegli pagriezt un izcelt no zemes vai nolauzt. Galvenais — sēņu augļķermeņi jāievāc tā, lai meža trūdu kārtā netiktu bojāta sēņotne — smalku pavedienu — hifu sistēma, kura uzņem barības vielas un ūdeni. Sēņu augļķermeņus nogriežot, nebojāta paliek kātiņa apakšdaļa, un līdz ar to kātiņu nevajag īpaši tīrīt. Daži autori pret šādu ievākšanas metodi iebilst, norādot, ka atstātais kātiņa gals pūst un bojā sēņotni. Taču šāds viedoklis neiztur kritiku, jo mežā aug daudz tādu sēņu, kuras neviens sēņotājs nevāc, piemēram, mušmires, taču nav jūtams, ka šo sēņu daudzums samazinātos.

Tāpat mēs nebojāsim sēņotni (micēliju), ja augļķermeņus viegli pagriezīsim un tad izcelsim. Šādā gadījumā gan ieteicams ar meža trūdvielam (nobirušām koku lapām un skujām) piesegt to vietu, no kurienes augļķermenis izcelts, lai sēņotne neiekalstu.

Kategoriski ir aizliegta sūnu segas un meža nedzīvās zemsedzes izcilāšana un izvandīšana, meklējot sēņu augļķermeņus. Tā ir ļaunprātīga rīcība, kas samazina sēņu ražu. Bet sēņu raža jo īpaši samazinās mežos pilsētu tuvumā, kur ir sevišķi daudz sēņotāju. Viņi lielā mērā gan nostaigā un sablīvē meža augsni, gan masveidā aiznes sēņu augļķermeņus ar sporām. Ja mežā tiek atrasti pāraugušu sēņu augļķermeņi, tie jāuzsprauž uz koku zariem, lai sporas labāk izsētos. Kulturāls un ekoloģiski izglītots cilvēks nekad neatļausies samīdīt un saspārdīt nepazīstamu un indīgu sēņu augļķermeņus.

Sēnes jāvāc grozos. Šim nolūkam nav piemēroti spaiņi (nenotiek gaisa cirkulācija), arī tīkliņi un maisiņi, kur augļķermeņi saspiežas, salūst un sadrūp.

Sēnes, tāpat kā ārstniecības augus, nevajag vākt šoseju, ielu un citu lielu transporta artēriju malās, kur gaiss ir piesātināts ar automobiļu izplūdes gāzu dažādiem komponentiem.

E. Vimba,
bioloģijas zinātņu kandidāts