Kas notiek februārī

Paraugoties cilvēces kultūras vēsturē, februāri varētu saukt par šķīstīšanās mēnesi, jo tajā notika seno romiešu šķīstīšanās svētki — FEBRUA. Sākotnēji februāris tiem bija gada pēdējais mēnesis, bet kļuva otrais pēc Jūliāna kalendāra ieviešanas. Arī mūsu nosaukums — Sveču mēnesis — saistās ar noteiktām izdarībām pagātnē. Bet dabā tas valda pēc saviem likumiem, brīvs un cilvēku neiespaidojams, mums tam jāpielāgojas. Februāris kā ziemas izteicējs ir visnoturīgākais mēnesis. Tas vairs neietekmējas no sen pagājušās vasaras dvesmas un vēl negrib padoties nākamās nojausmām. Sprēgādamas dun gāles. Šī mūzika visiespaidīgāk saklausāma lielajā Burtnieku ezerā, jo tur, ziemeļos, sals bargāks. Ļaudis visu mīl personificēt. Pēc teikām dziļā duna ezerā rodoties no dzelmē nogrimušas garagaismas pils zvana, kā arī no labo un ļauno cīnītāju vairogiem. Pēc sala sniegputenis parasti nāk ar pielaidenu elpu, bet februārī visbiežāk gadās aukstais putenis, kad sniegs kā smalki milti nežēlīgi kaisās acīs un lien vismazākajās spraugās, pārklādams ar savu naidu nojumēs kvēlai degšanai sakrautās malkas pagales un šķūņos gulošos siena slāņus, kuros glabājas vasara. Šiem spēcinošajiem uzkrājumiem lūko kaitēt negantais sniega malums. Aukstais putenis nereti ir arī garais — velkas dienām. Kupenas asām mugurām sasalst cietas kā naži. Skats iespaidīgs — tā vairs nav balta idille, bet svēdrains cīņas lauks. Tādā laikā silta, mājīga mītne kā cilvēkiem, tā lopiem gūst īpašu vērtību, vairo dzīves gudrību, ka ikviens labvēlīgs brīdis jāizmanto, lai nodrošinātos pret grūtībām.

Kaut dienas jau krietni pastiepušās, februāra puteņiem un salam pierastības raksturs — ziema iegājusies, nevar lēti atkāpties. Saule sāk pamazām kausēt uz jumtiem gulošo sniegu, bet lejup slīdošās lāses sala elpa sacementē grubuļainās ledus rungās, ar kurām var ietekmīgi uzbrukt. Saules dienai seko mēness nakts, balta un stinga, kad ik sniega graudiņš zem kājām apliecina savu valdonību ar skarbu skūpstu, kas tiecas izsūkt katru siltuma lāsi. Tādā naktī neviens nelabvēlis nevar klusu piezagties — visi soļi skan. Februāris purina bargo bārdu. Janvāris diezgan baidījās no jūras, toties februāris tās tuvumā jūtas drošāks.

Ne vienmēr laika valdnieks ļauj februārim pilnībā parādīt savu raksturu. Ir atkušņi, kādreiz pat pilnīgi noiet sniegs, un pelēks bezsala laiks turas ilgi. Februāra vidū ir veikti darbi, ko pieļauj vienīgi irdena zeme — uz dzelzceļa līnijas grants segumā mainīti gulšņi. Kādā citā februārī Kurzemes dienvidrietumos sāka ziedēt zalktenes. Tomēr arī stiprās ziemās gribot negribot februāra beigās kādu sakustēšanos var nojaust. Spilgta saule dreb un kūst pār baltiem līdzenumiem un pakalniem, dūmakainās dienās mežus apņem maiga zilgme, zem kuras jaušama dziļi slēpta tālās vasaras kvēle. Un februāris ir īstais mežā braukšanas laiks. Ar zirgu. Ja purvi un meži sasaluši, var ievilkt mirdzošajā sniegā slaidus, daiļi izliektus ziemas ceļus, kas aicina kā pacilājošs mājiens. Ragavu piespiestais sniegs naktīs sasalst, tukšā var vizināties, cik strauji tīk, viegli slīd vissmagākie vezumi.

Alberts Caune