Latvijas vietējie sīpoli, saukti arī par ziemas sīpoliem vai vietējiem kartupeļsīpoliem, ir ļoti seni dārzeņi Baltijas zonā. Diemžēl mūsu republikā šos sīpolus audzē maz. To dara tikai lauku iedzīvotāji savos piemājas dārziņos.
Savvaļas sīpoli sastopami Austrumsibīrijā, Rietumsibīrijā, Tālajos Austrumos, Kaukāzā un Vidusāzijā. Pasaulē ir pazīstamas vairāk nekā 400 sīpolu sugas, no tām 230 aug Krievijā, bet kultivē tikai 6 sugas. No savvaļā augošām sīpolu sugām uzturā izmanto rokambuļus — daudzstāvu sīpolus.

Krievijā sīpolu audzēšanas sākums nav precīzi noteikts, bet ir zinās, ka jau kopš seniem laikiem tie ir bijuši nabadzīgo iedzīvotāju galvenais pārtikas produkts. Sīpols ar ūdeni un rupjmaize ar sāli bijis zemnieku ēdiens. No sīpola, rupjas maizes, ūdens un eļļas gatavojuši zupu. Ivana Bargā laikā viens no iecienītākajiem ēdieniem bijis sakapātas ceptas aknas ar sīpoliem. Ceptus sīpolus ēduši ar gaļu, griķu biezputru, bet gavēņu dienās gatavojuši dārzeņu lapas ar sīpoliem un pīrādziņus ar ceptu sīpolu pildījumu. Vēlāk kopā ar zivju ikriem sīpoli kļuvuši par iecienītu ēdienu pat bajāriem. Sīpolus senajā Krievijā cilvēki uzskatījuši par ārstniecības līdzekli, kas pasargā un izārstē no visām slimībām.

Sīpolus plaši izmantoja jau viduslaiku medicīnā. Ar tiem ārstēja apsaldētas vietas, tos lika uz krūtīm un pēdām, lai atbrīvotos no aizsmakuma, sīpolu sulu, kas bija sajaukta ar medu, lietoja pret klepu. Lauku mājās sīpolus pakāra pie griestiem, lai tie “uzsūktu” visas slimības. Sīpoli joprojām ieņem redzamu vietu pasaules tautu uzturā, jo tie uzlabo ēdiena garšu un kvalitāti. Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijas Uztura institūts iesaka cilvēkam gadā patērēt 9,5—10 kg sīpolu.

Vietējos kartupeļsīpolus gan Latvijā, gan arī kaimiņrepublikās audzē un pavairo veģetatīvi. Daudzos gadu simteņos audzētāji izlases ceļā izveidojuši vērtīgus paveidus, kas bagātīgi cerojas, labi uzglabājas un maz izzied.

Ir sastopami paveidi ar 6—8 sīpoliem ligzdā, turklāt katra sīpola masa ir 100—150 g, dažkārt pat 300 g (Balvu raj.). Gandrīz vai katrā republikas rajonā ir savi vietējie, kopš seniem laikiem audzēti kloni, kas ir atšķirīgi pēc formas, krāsas un cerošanas pakāpes. Šie sīpoli ir lieliski piemērojušies ekoloģiskajiem apstākļiem un dod labas ražas arī sliktos meteoroloģiskos apstākļos.

Latvijas vietējo sīpolu audzēšanai vispiemērotākie ir upju un ezeru smilšainie sanesumi, kam ir māla piejaukums, vai smilšmāla augsne, kas ir sastrādāta 35—40 cm dziļi. Arī smilts augsnē var iegūt labu sīpolu ražu, bet tajā ir jāiestrādā satrūdējuši kūtsmēsli, māls un jānodrošina mitrums. Kūdras augsnē sīpoli aug un nobriest slikti. Tā kā sīpoliem ir bārkšsaknes, tās plašumā neattīstās, bet iespiežas augsnē pat līdz 1 metram. Dziļi iekoptās un labi mēslotās augsnēs sīpolus var stādīt biežāk nekā seklās, maz mēslotās augsnēs. Smilšmāla augsnē uz 1 kvadrātmetru jāiestrādā 30—40 g kompleksā minerālmēslojuma un spainis satrūdējušu kūtsmēslu, smilts augsnē — 1—2 spaiņi satrūdējušu kūtsmēslu un spainis māla. Rudenī var savākt jūras mēslus, bet tie jāiestrādā pavasarī (2—3 spaiņi uz 1 m2). Augsnes reakcijai jābūt neitrālai, skābās un vāji skābās augsnēs sīpoli aug slikti. Ja ir šaubas par augsnes reakciju, rudenī sīpolu lauku ieteicams apstrādāt ar krītu, kaļķi vai lapu koku pelniem, jo no pārkaļķošanas nav īpaši jābaidās.

Sīpolus stāda aprīļa beigās vai līdz 10. maijam. Izveido 1 m platas dobes, katrā dobē 5 rindas, rindā liek sīpolus 10—12 cm attālumā citu no cita. Labi sīpoli aug 20—30 cm augstās vagās, ko veido 40—45 cm attālumā citu no citas. Sīpolus stāda uz vagas skausta, vienā rindā, 6—8 cm attālumā citu no cita. Stādīšanai izvēlas 3—4 cm diametra sīpolus, kas ziemā glabāti 18—20 oC temperatūrā. Ja uzglabāšanas laikā temperatūra ir bijusi mainīga, tad, lai sīpoli neizziedētu, tos pirms stādīšanas 20—25 dienas karsē 25—30 oC temperatūrā. Karsēšanai vajadzīgas kastītes ar metāla sietiņu. Tajās sīpolus ieber vienā kārtā un novieto virs radiatoriem. Lai sīpoli neslimotu ar miltrasu, pirms stādīšanas 8 stundas tos karsē 40—42 oC temperatūrā. Karsēšanas laikā sīpoli vairākkārt jāapgroza, un temperatūru nedrīkst paaugstināt. Pēc karsēšanas sīpolus 12—16 stundas mērcē 18—20 oC siltā ūdenī. Pirms mērcēšanas tiem var nogriezt kakliņus, tad straujāk augs loki, taču sakņu attīstība aizkavēsies. Sīpolus pirms stādīšanas 30 min var kodināt 0,5% kālija permanganāta šķīdumā. Mērcēti sīpoli jāstāda mitrā augsnē. Ar kapli jāizveido 1—2 cm dziļa vadziņa. Sīpolus augsnē nedrīkst iespiest, jo, kad sāk attīstīties saknes, tie izceļas no augsnes. Virs sīpoliem jāuzrauš 1—2 cm bieza augsnes kārtiņa. Sīpoli jāiestāda sekli. Dziļi iestādītajiem vairāk veidojas sīki loki, bet saknes aug lēni. Ja stādīšanas laikā augsne ir sausa, vadziņā jāielej ūdens. Kad tas iesūcas, stāda sīpolus. Lai sīpolus nebojātu sīpolu muša, tos ieteicams audzēt kopā ar burkāniem vai koriandru, pupumētru vai pūķgalvi, jo sīpolu mušai nepatīk šo augu smarža. Kad sīpoli ir sadīguši, maija otrajā pusē starp tiem ik pēc 50—70 cm var iestādīt majorānu (desu zāli). Gar sīpolu dobes malām var iestādīt zemās samtenes.

Augšanas laikā sīpolus ravē, irdina augsni, dod papildmēslojumu, apkaro slimības un kaitēkļus. Irdenā augsnē labāk saglabājas mitrums, tā ir siltāka un sīpoli vienmērīgāk attīstās. Sevišķi svarīgi augsni irdināt sekli: sākumā ar rokām, vēlāk ar kapli. Papildmēslošanai izmanto atšķaidītu vircu 1:6—8 (1 l vircas, 6—8 l ūdens), atšķaidītus govju mēslus 1:5—20. Ja nav organiskā mēslojuma, izmanto minerālmēslus, piemēram, karbamīdu (urīnvielu). 1 ēdamkaroti karbamīda izšķīdina 10 litros ūdens. Sīpolus papildus mēslo 4—5 reizes (nedēļā reizi). Ja ir sauss laiks, vispirms augsni laista, tad mēslo. Pēc papildmēslošanas sīpolus atkal laista ar tīru ūdeni (laista un mēslo rīta stundās). Ja laista pēcpusdienā, sīpoli ātrāk sāk slimot ar neīsto miltrasu. Pēdējo reizi tos mēslo jūnija beigās, vēlākais — jūnija sākumā. Ja sīpolus audzē tīrā stādījumā bez burkāniem un garšaugiem, tad svarīgi ir apkarot kaitēkļus. Sīpolus mazdārziņā stipri bojā sīpolu mušas kāpuri. Senie sīpolu audzētāji mušas kāpurus iznīcināja ar kaļķu pienu un pelniem. Rīkojās tā: no sīpoliem atrauš augsni, tad katram sīpolam uzlej 1—2 glāzes kaļķu piena vai pelnu sārma. Kaļķu pienu gatavo šādi: spainī ieber 1 kg dedzinātu kaļķu pulvera un to pārlej ar 8—10 l ūdens, labi samaisa. Pelnu sārmam izmanto 1,5—2 kg sijātus lapu koku pelnus. Sīpoli ar kaļķu pienu vai pelnu sārmu jāaplej pirmajās 2 nedēļās pēc sadīgšanas (vismaz 2 reizes nedēļā). Var izmantot arī 0,2—0,3% kālija permanganāta šķīdumu. Laistīšana ir efektīva, kad kāpuri ir tikko izšķīlušies un nav iegrauzušies sīpolā. Sīpolu mušas atbaidīšanai uz celiņiem gar dobes malām var izkaisīt zāģu skaidas, kas sajauktas ar naftalīnu, vai salietas ar kamparu. Labus rezultātus dod arī sīpolu mulčēšana ar pakaišu kūdru, sīpolu dobes apkaisīšana ar priežu skuju pulveri. Tūlīt pēc sīpolu istādīšanas sīpolu dobi apber ar 1—1,5 cm biezu kūdras kārtu. Lai apkarotu sīpolu neīsto miltrastu, jūnija sākumā stādījumi vairākkārt jāmiglo ar 1% Bordo šķīdumu, kam pievienots 1% vājpiens. Sevišķi jāmiglo lietainās vasarās, jo neīstās miltrasas attīstību veicina silts un mitrs klimats. Ja kaitēkļu apkarošanas laikā no sīpoliem nav atrausta augsne, tad jūlija otrajā pusē to atrauš.

Tad labāk nobriest saknes un intensīvāk nokrāsojas zvīņas.

Sīpolus novāc pirms otrreizējo sakņu veidošanās augusta vidū, bet slapjos rudeņos — augusta sākumā, vēlams saulainā laikā. Siltos, mitros rudeņos bieži gadās, ka sīpoli apsakņojas no jauna. Sīpoli, kuriem ir izveidojušās baltas otrreizējās saknes, uzglabāšanai neder. Sīpoli jānovāc, kad kakliņa daļa sāk krāsoties dzeltena. Novāktos sīpolus žāvē nojumēs. Tie jāpārcilā, lai nesāktu pūt loki. Žāvēšanas laikā barības vielas no lokiem pārvietojas uz to pamatni, sīpols pat nedaudz uzbriest. Sīpolus notīra tad, kad sulīgais kakliņš ir pilnīgi sažuvis un to viegli var noraut. Kad sīpoli ir pilnīgi izžuvuši, tos šķiro, noberž smilšainās zvīņas un nogriež sakņu paliekas. Sīpolus pēc žāvēšanas nojumē vēl kaltē labi vēdināmā pirtī uz lāvas 25 o temperatūrā. Sīpoli ir pilnīgi izžuvuši tad, kad, tos apgrozot, ir dzirdama sauso zvīņu čabēšana. Vislabāk Latvijas vietējie sīpoli glabājas pīnēs. Ik pīnē sasien 3—4 kg sīpolu. Taču vispirms tos sašķiro. Sēklai atlasa sīpolus no ražīgākajām ligzdām (5—8 sīpoli), kuri nav veidojuši ziedstublāju un ir labāk nobrieduši. Sēklai atlasītos sīpolus žāvē atsevišķi un sien atsevišķā pīnē. Sēklas sīpolus visu ziemu uzglabā 18—20 o temperatūrā. Tad tie pēc izstādīšanas dārzā neveidos ziedstublāju un neizziedēs. Sīpolus, ko lieto uzturā, uzglabā 1—2 oC temperatūrā kastēs vai grozos. Labi sīpoli glabājas 60x30x7 cm līstīšu kastēs. Labākai gaisa cirkulācijai stūros iestiprina stabiņus, kas ir par 5 cm augstāki nekā kastes augšmala. Šādā kastē var sabērt līdz 5 kg sīpolu. tās var novietot vienu virs otras.

Latvijas vietējo sīpolu raža ir 3—4 kg/m2.

E. Indriksons