Senču kalendārs Decembrim

Decembra senākais nosaukums — vilku mēnesis, jaunāki nosaukumi — ziemas mēnesis, svētku mēnesis.

Laika prognozējumi: kāds decembris — tāds jūnijs; ziemelis decembra pilnmēnesī atpūš bargu ziemu; decembra sals nes pilnus siekus ar graudiem; ja decembrī koku un krūmu zari lūzt zem sniega svara, nākamvasar tie lūzīs zem augļu un ogu daudzuma.

No 30. novembra līdz 23. decembrim ziemeļu zemēs ir drūmākās nedēļas gadā ar visīsākajām un tumšākajām dienām. Tātad īstākais laiks gaidīt Saules atgriešanos. Reliģija to saista ar Kristus atnākšanu: tas ir vēl viens piemērs vispārīgajai likumībai, ka baznīca savu kalendāru veidojusi pēc pagāniskā kalendāra.

Saules gaidīšanas laikā nekādas skaļas izpriecas nebija atļautas. Vakarus tāpēc izmantoja klusām nodarbībām — teiku teikšanai, pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai.

4. decembrī bija Bārbala (arī Aitu diena, Jēru diena, Govju diena, Ķekatu diena) — kad gāja budēļos (ķekatās). Bārbalu uzskatīja par aitu, arī par kazu patroni. Ja Bārbalas dienu nesvētīšot, nepaveikšoties nekādi darbi. Ja šujot, lāpot vai vispār strādājot ar adatu, nepadodoties aita. Bet, no otras puses, ticējumi vienu darbu tieši ieteic: Bārbalā esot jācērp aitas, tad tām augot gara, bieza, mīksta vilna. Bārbalas ēdienkarte: kluči jeb klimpas. Jācenšoties pasmelt karotē uzreiz pa divi klimpām, tad aitām atlēkšot pa divi jēriņi.

Īpašs Bārbalas vakara rituāls — strumpāšana — bija noteikts ganiem, galvenokārt aitu ganiem. Viņi pustupu lēkāja pa grīdu ar rokām sizdami sev pa ceļiem, gurniem un galvu, un dziedāja:

Strumpi, mani jēriņi,
Strumpi, kazlēniņi!
Es pats strumpāju
Ķekatu vakaru.

6. decembrī bija Niklāvs (Nikolajs, Miklāvs, arī Zirgu diena). Leišiem Nikolajs bija jūras braucēju patrons, igauņiem — aramo vēršu un vispār lopu patrons. Latvieši turpretī Niklāvu necik lielā godā neturēja: viņš bija tikai viens, turklāt pats neievērojamākais no zirgu patroniem (ievērojamāki zirgu aizstāvji bija Jurģis, Miķelis un Mārtiņš).

Taču sava vieta senču kalendārā bija arī Niklāvam. Kurš viņa dienu nesvētī, tam nepadodoties ne zirgi, ne vistas. Niklāvā kāva gaili un ar tā asinīm slacīja auzas. Zirgiem, kas šādas auzas ēdot, nepiemetīšoties nekāda kaite. Uz gaļas žāvējamā iesma esot jāaplāj mājas robežas, pēc tam iesms “atrociņis” jāiemet kaimiņa daļā, tad kurmji iznīkšot.

Decembra galvenie svētki bija Ziem(as)svētki — Saules atgriešanās (Saulgriežu) dienas. Tie sākās 24. decembra vakarā un turpinājās līdz 27. decembrim vai pat ilgāk. Īpaši nosaukumi 24. decembrim bija — Bluķa vakars (Ķūķu, Kūķu, Kūču vakars, Dvēseļu vakars, Kaļedas), 26. decembrim — Buduļi (Bukos lekšana, dažkārt arī Stepēna diena), 28. decembrim — Vilku diena (Sausā diena, arī Klibā diena). Pirmo Ziemsvētku nakti sauca arī par Kumeļu (Kumeliņu), otro — Teļu (Teliņu), trešo par Jēru (Jēriņu) nakti. Nevienam no šiem nosaukumiem nav sakara ar baznīcas Ziemsvētkiem.

Senču laikos “tie bagāti Ziemassvētki” atbrauca “rakstītās kamanās”. Telpas, svētkus gaidot, tika izgreznotas ar dažādiem, visvairāk ar salmu rotājumiem — lukturīšiem, putniņiem utt. Greznojās arī paši cilvēki.

Vecā gada darbi bija galā, raža nolikta zem jumta. Svētki bija ieradušies “ar savām karašām”, un, māsiņu ciemā aicinot, varēja solīt, ka “būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīts”. Un kur tad vēl pārējie cienasti: ķūķes, kūčas jeb tangas, zīdenis, grūdenis jeb grucis, putraimdesas, kazas gaļa, alus utt. Lai no visiem labumiem ikviens nogaršotu, pastāvēja paradums svētku naktī baudīt deviņējas vakariņas. Bet nedrīkstēja aizmirst pamielot (rijā, pirtī, maltuvē) arī mirušo dvēseles, krāsns gariņus.

Pazīstams ir ticējums, ka svētku naktīs lopi runājot.

Ticēja, ka ļoti aktīvi šajā laikā ir burvji un skauģi, vilkači, tāpēc uz visām durvīm savilka krustus.

Pēc Saulgriežu pamattradīcijas gājieni ar attiecīgām dziesmām, dejām un izdarībām (sākot ar 26. decembra vakaru). Zināma līdzība ar budēļos iešanu bija arī Bluķa (24. decembra) vakara centrālajam rituālam — bluķa vilkšanai. Ciema ļaudis, dabūjuši ozola bluķi, vēla to no mājas uz māju, bet, kad gājiens bija galā, bluķi sadedzināja. Daži domā, ka bluķa velšana nozīmējot smagos gada darbus, bet tā sadedzināšana — prieku, ka darbi padarīti. Ticamāk tomēr, ka bluķis simbolizē Sauli, tā velšana — Saules ceļu pie debesīm, bet sadedzināšana — prieku par gaidāmo Saules atgriešanos. Ziemsvētki taču pirmām kārtām bija Saules svētki.

Bet kā tad ar svētku eglīti? Šī tradīcija ir samērā nesens patapinājums no kungu lepnajām istabām. Latviešu zemnieki eglītes rotāšanu un dedzināšanu nepazina.
Kā Jāņu, tā arī Ziemsvētku nakti negulēja — lai lini neveldrējas.

Laika un ražas prognozējumi: jo dziļāks sniegs, jo biezāks siena vāls vasarā; kupenās nākamā gada bagātība utt.

Ir visai bagāta dainu folklora. Tāpat kā Jāņu līgotnēm, arī Ziemsvētku dziesmām ir savi tradicionāli refrēni: kalado, kaladū, kaļadā, taldarū, taldaro, tandorū, tā dari, tā ta… Krietna ironijas deva ir “ticējumā”: “Kas Ziemsvētkos zog un netiek pieķerts, tas var cauru gadu zagt — nepieķers.”

Decembris beidzas ar Vecgada dienu (31. decembri) un Vecgada jeb Silvestra vakaru, bet tradīcijās Vecgads tik cieši ir savijies ar Jaungadu, ka īstenībā tas jau pieder janvārim.

V. Ancītis